Reiz, sensenos laikos (ja precīzi - pirms diviem gadiem) rakstīju, ka Latvijā mežu būs vairāk, un toreiz skaidroju, ka lēcienu Latvijas mežu platībā varētu izraisīt nevis reāls meža platību pieaugums, bet grozījumi Meža likumā, ar kuriem mainīta izpratne par to, kas skaitās mežs. Abas manas prognozes ir piepildījušās - attiecīgie labojumi Meža likumā ieviesti un mežu platības tiešām pieaugušas neticamā ātrumā. Interesanti, ka tas, kur kļūdījos, bija saistība starp šiem abiem notikumiem.
Pie šīs tēmas atgriezos, kad vakar (25. oktobrī) Radio Skonto un TV3 ziņās dzirdēju pozitīvu ziņu - diktori ar patiesu prieku balsīs informēja, ka saskaņā ar starptautiska pētījuma rezultātiem Latvijā meži klājot 56% valsts teritorijas, kas padara mūsu zemi par vienu no mežainākajām Eiropā. Īpatnēji, ka ne radio, ne televīzija neko vairāk arī neteica - ne kas pētījumu veicis, ne kas ticis pētīts (tak ne jau mežainības statistika, kas visās valstīs zināma bez pētījumiem), ne kur šis pētījums publicēts.
Skaitlis šķita aizdomīgi liels (un pati ziņa arī samērā aizdomīga), tāpēc sāku lūkoties, ko tad mūsu oficiālā statistika vēsta. Un vēsta tā, lūk, ko:
Valsts meža dienesta (VMD) informācija liecina, ka Latvijā meži aizņem 3020575 ha (lasīt šeit), tātad apmēram 47% valsts teritorijas. Tajā pašā VMD lapā gan norādīts, ka Latvijas mežainums ir 51,2%, bet tas ir, vērtējot meža zemju, nevis tikai mežu platību. Savukārt "meža zemes" jēdziens tagad no Meža likuma ir izskausts. VMD dati parāda situāciju uz 2012. gadu.
Kā zināms, gluži visi meži VMD reģistrā nav iekļauti. Acīmredzot, arī jaunā meža definīcija tos vēl nav ietekmējusi (straujš meža platību pieaugums pēdējos gados nav noticis), un šeit arī redzams saistības trūkums starp abiem manis prognozētajiem notikumiem - mežainuma uzrāviens līdz 56%neizriet no Meža likuma grozījumiem (vismaz pagaidām), un "oficiālais mežs" mums joprojām ir tikai 47%.
LVMI "Silava" veic mežu statistiko inventarizāciju, kas nav piesieta formālajam mežu reģistram un ļauj objektīvi novērtēt, cik tad Latvijā ir platību, kas atbilst meža definīcijai (lai kāda tā būtu). LVMI "Silava" dati rāda, ka 2010. gadā meži aizņēma 52% (lasīt šeit).
Interesanti, ka, ielūkojoties Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē (skatīt šeit), redzam, ka saskaņā ar Meža statistiskās inventarizācijas (tātad - tiem pašiem "Silavas") datiem 2008.-2013. gadā kopējā meža zemju platība Latvijā bija 3479 tūkst. ha (tātad 54%), mežu platība - 3221 tūkst. ha (50%), bet ar mežu apaugusī platība - 3162 tūkst. ha (49%). Kā redzams, neviens no skaitļiem neatbilst Zemkopības ministrijas publicētajiem 52% un arī ziņās minētajiem 56% nē.
Kāds izpalīdzīgs meža nozares darbinieks man norādīja uz Eurostat preses relīzi, kurā tad arī minēts, ka Latvijas mežainums 2010. gadā (!) bija šie maģiskie 56% (lasīt šeit). Tas man palīdzēja atcerēties, kur šo skaitli jau iepriekš esmu redzējis - šeit. Jāatzīmē, ka pārskatam "State of Europe's Forests 2011" informāciju sniegušas pašas valstis. Lai gan šie 56% ietver ne tikai mežus, bet arī "other wooded land", ņemot vērā iepriekš minēto statistiku, nav īsti skaidrs, kur ziņojuma sagatavošanā iesaistītie Latvijas pārstāvji tikuši pie šāda skaitļa.
Vēl man nav skaidrs, kā trīs gadus veca no sazin kurienes sagrābstīta statistika pēkšņi kļuvusi par "starptautisku pētījumu" un kā un kāpēc šis anonīmais pētījums nokļuvis ziņās. Bet... man jums ir vēl viena ziņa (varbūt rīt to var parādīt TV3): patiesībā Latvijā meži klāj 57% (lasīt šeit). Kurš sola vairāk?
sestdiena, 2013. gada 26. oktobris
ceturtdiena, 2013. gada 24. oktobris
Biznesa tuklā roķele NVO sektorā
Latvijā jebkurš var dibināt nevalstisku organizāciju (NVO). Ja Jānis Bērziņš grib sev nopirkt mašīnu, bet naudas nepietiek, viņš var dibināt "Jāņa Bērziņa atbalsta fondu" un vākt ziedojumus mašīnas iegādei. Ja tā notiek, viss kārtībā un nevienam neko nevar pārmest. Sliktāk ir tad, ja J. Bērziņš dibina, piemēram, "Mobilitātes atbalsta biedrību" ar mērķi veicināt Latvijas iedzīvotāju iespējas pārvietoties, bet patiesībā joprojām tikai vāc naudu savai jaunajai mašīnai.
Ik pa laikam arī dzīvē iznāk sastapties ar tādām "Jāņa Bērziņa atbalsta biedrībām", kas slēpjas zem jaukākiem nosaukumiem un varbūt reizēm pat sabiedriskā labuma organizācijas statusa, bet faktiski darbojas biznesa interesēs. Un darbojas pēc Latvijas (bet gan jau tā ir arī citur) - biznesa principiem: tās var būt vienreiz lietojamas organizācijas, kas radītas tikai viena pasūtījuma apkalpošanai (darbs pabeigts, šo organizāciju likvidējam un taisām jaunu), tās var būt anonīmas organizācijas, par kurām nav zināms, kas aiz tām patiesībā stāv, un galu galā tās ir organizācijas - reklāmas pakalpojumu sniedzēji (jo NVO teiktais taču izklausās ticamāk, nekā ja runā tieši ieinteresētie uzņēmēji).
Droši vien šobrīd vispopulārākais piemērs ir "Latvijas konkurētspējas attīstības fonds" ar savām uzturēšanās atļauju reklāmām. Šis gadījums gan nebūt nav ļaunākais - fondam ir sava interneta lapa, kur katrs var ieiet un redzēt vismaz daļu cilvēku, kas aiz šīm reklāmām stāv, un arī iegūt zināmu skaidrību par reklāmu mērķi.
Manā darbā ir iznācis saskarties arī ar interesantākām organizācijām. Šķiet, visskaļāk savulaik izskanēja Baltijas Ornitologu asociācija, kas radās, lai sniegtu pozitīvu atzinumu par vēja parka būvniecības plāniem, par kuriem negatīvu slēdzienu bija devuši LOB speciālisti (lasīt šeit), un vēja parku cēlājs pat nekautrējās atzīt, ka organizāciju dibinājuši savējie (lasīt šeit). Ventspils novada dome nekādi nevarēja saprast, kuri tad ir īstie putnu speciālisti, daži LOB oponenti saausījās, ka ir uzradušies arī "labie ornitologi", bet organizācija ar tradicionāli latviski ambiciozo nosaukumu savu bija padarījusi un tika likvidēta.
Vēl viens plašsaziņas līdzekļos izskanējis piemērs ir biedrība "Zaļās mājas". Šīs biedrības deklarētais mērķis ir "sekmēt tādu mājokļu pieprasījumu un piedāvājumu tirgū, kas atbilst ilgtspējīgas būvniecības un apsaimniekošanas pamatprincipiem." Tomēr, kā savulaik ziņoja radījums "de facto", Zemkopības ministrijas paspārnē esošais Meža attīstības fonds šai biedrībai piešķīris sarunātu finansējumu, kas nav tieši saistīts ar organizācijas mērķiem (lasīt šeit). Jāatzīmē, ka tobrīd biju Meža attīstības fonda konsultatīvās padomes sastāvā, bet par šiem lēmumiem neko nezināju. Uz manu jautājumu, kā tas nākas, saņēmu ministrijas atbildi, ka šoreiz projektus izvērtējusi "Meža attīstības fondam dāvināto (ziedoto) finanšu līdzekļu Ziedojumu nepieciešamības lietderības vērtēšanas komisija." Atgriežoties pie "de facto" sižeta, gribu vērst uzmanību uz kādu interesantu biedrības valdes priekšsēdētāja izteikumu: "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas Valsts Meži"..." Šī bija pirmā un līdz šim vienīgā reize, kad dzirdēju par NVO, kas kādam pieder.
"de facto" sižets netraucēja minētajai biedrībai caur Meža attīstības fondu saņemt AS "Latvijas valsts meži" finansējumu arī nākošajā piegājienā (lasīt šeit). Šoreiz finansējumu visnotaļ nopietni skanoša izdevuma - "Meža gadagrāmata 2014" - izdošanai saņēma arī nodibinājums "Latvija aug". Internetā atrodamā informācija liecina, ka šai organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss (tātad, tai ziedojot, var saņemt nodokļu atlaides), bet citādi organizācija ir pārsteidzoši anonīma - tai nav savas interneta lapas un pat e-pasta adreses (skatīt šeit). Savukārt šī nodibinājuma norādītais mobilā telefona numurs atrodams gan ģipša izstrādājumus ražojoša uzņēmuma (šeit), gan grāmatvedības pakalpojumu sniedzēja (šeit), gan kādas psihoterapeitu organizācijas (šeit)kontaktinformācijā.
Bet šī gada jaunums ir uzņēmums "Ekobaltika Group", kas vēlas Baltijas jūrā būvēt zivju fermas. Par to, cik aizdomīgi šie plāni izskatās, pagājušajā nedēļā ziņoja raidījums "Nekā personīga" (lasīt šeit). Tas, ko "Nekā personīga" neminēja ir, ka vienā adresē ar šo uzņēmumu mitinās arī organizācija "Starptautiskais akvakultūras zinātniskais pētniecības centrs" (starptautiskais! zinātniskais!), kuras mērķis ir: "Sabiedriskā labuma darbība, kas sniegs nozīmīgu ieguldījumus sabiedrībai, attīstot akvakultūru jūrā un iekšējos ūdeņos." Par šo organizāciju mēs droši vien vēl dzirdēsim...
Un ko no šī visa mums būs secināt? Pirmkārt, es šo uzņēmēju rosīšanos uztveru kā atzinību NVO spējai ietekmēt procesus un NVO paustā ticamībai - ja gribi kaut ko ietekmēt un gribi, lai Tev tic, dibini NVO. Otrkārt, tas kārtējo reizi liek apjaust, ka būtu ieviešama kārtība NVO sektorā, lai sabiedrība skaidri zinātu, kuras organizācijas darbojas sabiedrības labā, bet kuras - savu biedru (vai īpašnieku) interesēs. Acīmredzot esošā sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas kārtība to nenodrošina (un kurš gan vispār meklē, vai konkrētajai organizācijai ir šāds statuss). Treškārt, paturot prātā, kādā pasaulē dzīvojam, jāturas pie principa, ko vidusskolā mācīja mana klases audzinātāja: "Netici visam, kas rakstīts!"
Pieļauju, ka šis raksts palīdzēs arī atbildēt uz uzņēmēju pārstāvja Jāņa Endziņa savulaik uzdoto jautājumu, kā NVO veicina ekonomiku (lasīt šeit). Kāds uzņēmēju pārstāvis (iespējams, šis pats, bet neatceros) reiz pauda, ka putni un NVO ir tikai izdevumi. Tomēr, kā redzam, tie ir izdevumi, kurus virkne kompāniju ir gatava uzņemties. Un neviens prātīgs uzņēmējs taču nedarīs neko tādu, kas neatmaksājas, vai ne?
Ik pa laikam arī dzīvē iznāk sastapties ar tādām "Jāņa Bērziņa atbalsta biedrībām", kas slēpjas zem jaukākiem nosaukumiem un varbūt reizēm pat sabiedriskā labuma organizācijas statusa, bet faktiski darbojas biznesa interesēs. Un darbojas pēc Latvijas (bet gan jau tā ir arī citur) - biznesa principiem: tās var būt vienreiz lietojamas organizācijas, kas radītas tikai viena pasūtījuma apkalpošanai (darbs pabeigts, šo organizāciju likvidējam un taisām jaunu), tās var būt anonīmas organizācijas, par kurām nav zināms, kas aiz tām patiesībā stāv, un galu galā tās ir organizācijas - reklāmas pakalpojumu sniedzēji (jo NVO teiktais taču izklausās ticamāk, nekā ja runā tieši ieinteresētie uzņēmēji).
Droši vien šobrīd vispopulārākais piemērs ir "Latvijas konkurētspējas attīstības fonds" ar savām uzturēšanās atļauju reklāmām. Šis gadījums gan nebūt nav ļaunākais - fondam ir sava interneta lapa, kur katrs var ieiet un redzēt vismaz daļu cilvēku, kas aiz šīm reklāmām stāv, un arī iegūt zināmu skaidrību par reklāmu mērķi.
Manā darbā ir iznācis saskarties arī ar interesantākām organizācijām. Šķiet, visskaļāk savulaik izskanēja Baltijas Ornitologu asociācija, kas radās, lai sniegtu pozitīvu atzinumu par vēja parka būvniecības plāniem, par kuriem negatīvu slēdzienu bija devuši LOB speciālisti (lasīt šeit), un vēja parku cēlājs pat nekautrējās atzīt, ka organizāciju dibinājuši savējie (lasīt šeit). Ventspils novada dome nekādi nevarēja saprast, kuri tad ir īstie putnu speciālisti, daži LOB oponenti saausījās, ka ir uzradušies arī "labie ornitologi", bet organizācija ar tradicionāli latviski ambiciozo nosaukumu savu bija padarījusi un tika likvidēta.
Vēl viens plašsaziņas līdzekļos izskanējis piemērs ir biedrība "Zaļās mājas". Šīs biedrības deklarētais mērķis ir "sekmēt tādu mājokļu pieprasījumu un piedāvājumu tirgū, kas atbilst ilgtspējīgas būvniecības un apsaimniekošanas pamatprincipiem." Tomēr, kā savulaik ziņoja radījums "de facto", Zemkopības ministrijas paspārnē esošais Meža attīstības fonds šai biedrībai piešķīris sarunātu finansējumu, kas nav tieši saistīts ar organizācijas mērķiem (lasīt šeit). Jāatzīmē, ka tobrīd biju Meža attīstības fonda konsultatīvās padomes sastāvā, bet par šiem lēmumiem neko nezināju. Uz manu jautājumu, kā tas nākas, saņēmu ministrijas atbildi, ka šoreiz projektus izvērtējusi "Meža attīstības fondam dāvināto (ziedoto) finanšu līdzekļu Ziedojumu nepieciešamības lietderības vērtēšanas komisija." Atgriežoties pie "de facto" sižeta, gribu vērst uzmanību uz kādu interesantu biedrības valdes priekšsēdētāja izteikumu: "Nav jau nekāds noslēpums, kas ir mūsu īpašnieki. Sabiedriskā organizācija, kuras īpašnieki ir Meža īpašnieku biedrība, gan Kokrūpnieku federācija, gan "Latvijas Valsts Meži"..." Šī bija pirmā un līdz šim vienīgā reize, kad dzirdēju par NVO, kas kādam pieder.
"de facto" sižets netraucēja minētajai biedrībai caur Meža attīstības fondu saņemt AS "Latvijas valsts meži" finansējumu arī nākošajā piegājienā (lasīt šeit). Šoreiz finansējumu visnotaļ nopietni skanoša izdevuma - "Meža gadagrāmata 2014" - izdošanai saņēma arī nodibinājums "Latvija aug". Internetā atrodamā informācija liecina, ka šai organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss (tātad, tai ziedojot, var saņemt nodokļu atlaides), bet citādi organizācija ir pārsteidzoši anonīma - tai nav savas interneta lapas un pat e-pasta adreses (skatīt šeit). Savukārt šī nodibinājuma norādītais mobilā telefona numurs atrodams gan ģipša izstrādājumus ražojoša uzņēmuma (šeit), gan grāmatvedības pakalpojumu sniedzēja (šeit), gan kādas psihoterapeitu organizācijas (šeit)kontaktinformācijā.
Bet šī gada jaunums ir uzņēmums "Ekobaltika Group", kas vēlas Baltijas jūrā būvēt zivju fermas. Par to, cik aizdomīgi šie plāni izskatās, pagājušajā nedēļā ziņoja raidījums "Nekā personīga" (lasīt šeit). Tas, ko "Nekā personīga" neminēja ir, ka vienā adresē ar šo uzņēmumu mitinās arī organizācija "Starptautiskais akvakultūras zinātniskais pētniecības centrs" (starptautiskais! zinātniskais!), kuras mērķis ir: "Sabiedriskā labuma darbība, kas sniegs nozīmīgu ieguldījumus sabiedrībai, attīstot akvakultūru jūrā un iekšējos ūdeņos." Par šo organizāciju mēs droši vien vēl dzirdēsim...
Un ko no šī visa mums būs secināt? Pirmkārt, es šo uzņēmēju rosīšanos uztveru kā atzinību NVO spējai ietekmēt procesus un NVO paustā ticamībai - ja gribi kaut ko ietekmēt un gribi, lai Tev tic, dibini NVO. Otrkārt, tas kārtējo reizi liek apjaust, ka būtu ieviešama kārtība NVO sektorā, lai sabiedrība skaidri zinātu, kuras organizācijas darbojas sabiedrības labā, bet kuras - savu biedru (vai īpašnieku) interesēs. Acīmredzot esošā sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas kārtība to nenodrošina (un kurš gan vispār meklē, vai konkrētajai organizācijai ir šāds statuss). Treškārt, paturot prātā, kādā pasaulē dzīvojam, jāturas pie principa, ko vidusskolā mācīja mana klases audzinātāja: "Netici visam, kas rakstīts!"
Pieļauju, ka šis raksts palīdzēs arī atbildēt uz uzņēmēju pārstāvja Jāņa Endziņa savulaik uzdoto jautājumu, kā NVO veicina ekonomiku (lasīt šeit). Kāds uzņēmēju pārstāvis (iespējams, šis pats, bet neatceros) reiz pauda, ka putni un NVO ir tikai izdevumi. Tomēr, kā redzam, tie ir izdevumi, kurus virkne kompāniju ir gatava uzņemties. Un neviens prātīgs uzņēmējs taču nedarīs neko tādu, kas neatmaksājas, vai ne?
ceturtdiena, 2013. gada 17. oktobris
Lai vienmēr būtu saule!
Lai vienmēr būtu saule,
Lai vienmēr būtu debess,
Lai ir māmiņa mīļā,
Lai vienmēr esmu es!
(Ļ. Ošaņins, atdz. Z. Purvs)
Tā bija viena no manām piespiedu pastaigām (mašīna servisā) caur Dobeli saulainā pagājušās vasaras dienā, kad sāku dungot šo padomjlaiku dziesmiņu (un tieši tā - latviešu tulkojumā). Tā nebija saule, kuras dēļ man šī dziesma ienāca prātā. Tie bija sienāži, kas sisināja kokos pie Dobeles dzelzceļa stacijas. Tobrīd aizdomājos par to, kā katru vasaru sienāži mūs priecē ar savu sisināšanu. Rudenim nākot, sisinātāju kļūst arvien mazāk, līdz tie apklust pavisam. Atšķirībā no putniem, kas rudenī aizlido, sienāži nomirst. Indivīdu dzīve ir beigusies, bet nākošajā pavasarī šķilsies jaunā paaudze, pieauguši sienāži sisinās Dobeles stacijas kokos, un man šķitīs, ka viss ir kā parasti, un tā būs vienmēr.
Ar to dziesmu ir tāpat. Droši vien visi, kas to dzied (varbūt izņemot četrgadīgo puiku, kurš šīs rindiņas patiesībā esot izdomājis), saprot, ka neviens "es" nebūs vienmēr, arī neskaitāmas mīļas māmiņas kopš dziesmas uzrakstīšanas ir beigušas būt... Mēs zinām arī to, ka pat saule nebūs vienmēr, lai gan ir skaidrs, ka mēs kā indivīdi saules beigas nepiedzīvosim un ar zināmu varbūtību arī mēs kā suga nē. Bet, kamēr vien cilvēki eksistē, vienmēr būs mīļas māmiņas, vienmēr būs saule un debesis un vienmēr būs mazi puikas un meitenes, kam gribētos, lai tā būtu vienmēr.
Bet ir sugas, kuru "vienmēr" ir beidzies vai drīz varētu beigties. Iespējams, viszināmākais izmirušais putns no "Alises Brīnumzemē" līdz "Ledus laikmetam" ir dodo. Protams, dodo nebūt nav vienīgais. Straptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) datubāzē ir 134 putnu sugas, kas izzudušas kopš 1500. gada.Tas ir vairāk nekā puse no visām putnu sugām, kas Latvijā ligzdo. Kas miris, miris un to vairs atpakaļ nepiecelt. Zinātnieki gan ik pa laikam rotaļājas ar ideju klonēt kādu no izmirušajām sugām, bet, protams, "atdzīvināt" šādu sugu, klonējot kādu vai kaut vairākus indivīdus, būtu kā pamodināt zombiju. Varbūt interesanti, bet skaidrs, ka šādi indivīdi, pat ja būtu dzīvotspējīgi, nevarētu atjaunot sugu ar visām tās smalkajām attiecībām sugas iekšienē, ar citām sugām un ar vidi.
Daļa sugu ir izmirušas, un ar to atliek tikai samierināties un izmantot šīs sugas kā piemērus, lai neatkārtotu mūsu kļūdas. Bet vēl vairāk ir "mirstošu" sugu - 1313 putnu sugas, ko IUCN klasificējusi kā apdraudētas - tādas, kuru izzušana, turpinoties pašreizējām tendencēm, ir ticama pārskatāmā nākotnē. Turklāt BirdLife International dati liecina, ka apdraudēto sugu skaits arvien palielinās. Apdraudētās putnu sugas sastopamas galvenokārt tropu mežos, bet sešas no iepriekš minētajām 1313 sugām reģistrētas arī Latvijā - grīšļu ķauķis, mazā zoss, vidējais ērglis, tumšā pīle, Stellera pūkpīle un pēc šī gada visiem labi zināmais kākaulis. Vēl septiņas Latvijas putnu sugas ir "gandrīz apdraudētas" - to populācijas neatbilst formālajiem apdraudētības kritērijiem, bet ir tuvu tiem: baltacis, zaļā vārna, kukaiņu piekūns, ķikuts, melnā puskuitala, sarkanā klija un kuitala.
Šīs ir sugas, kuru liktenis ir tieši atkarīgs arī no mums, no tā, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā. Vai mūsu jūrā ir vieta kākauļiem? Vai mūsu mežos kādreiz atgriezīsies vidējais ērglis? Vai palieņu pļavas ir domātas tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vai arī ķikutiem? Vai, dzenoties attīstīt kūdras ieguvi, neaizmirstam, ka Latvijas purvi ir mājvieta kuitalām un citiem putniem? Vai kaut kur, izplešoties Rīgas apkārtnes apbūvei, paliks kāds meža stūris zaļajām vārnām?
Mēs zinām, ka jāsargā pandas, šausmināmies, klausoties par malumednieku nogalinātiem ziloņiem un gorillām, zinām, ka izcirst tropu mežus ir slikti... Bet paturēsim prātā, ka arī mūsu zemē sastopamas pasaules mēroga dabas pērles. Varbūt kādam iepriekš minētais uzskaitījums ir tikai jocīgi nosaukumi putniem, par kuriem nekad nav dzirdēts un kuri nekad nav redzēti. Varbūt kāds atļausies būt tik cinisks kā viens no mūsu bijušajiem premjeriem, kurš uz jautājumu, kā var izdzīvot no pensijas, tikai iepleta acis un atbildēja: "Mēs visi esam mirstīgi..."
Jā, mēs esam mirstīgi, sienāži ir mirstīgi, un arī putni ir mirstīgi. Pat sugas, tāpat kā cilvēki, mēdz mirt dabiskā nāvē. Bet tajā, ka sugai pārbrauc pāri ar traktoru vai uzbrūk ar motorzāģi, ir maz dabiska. Ja mēs spētu dzīvot, ņemot vērā arī citu intereses, visas manis uzskaitītās sugas varētu dzīvot vēl ilgi un laimīgi, un mazus puikas un meitenes paaudžu paaudzēs varētu priecēt saule, debesis, sienāžu sisināšana vasarā, kuitalu dziesmas purvā un kākauļu sasaukšanās jūrā, un, kā kādā vecā multfilmā teica Edgars Liepiņš, zaļā vārna paliktu zaļā vārna.
Lai vienmēr būtu debess,
Lai ir māmiņa mīļā,
Lai vienmēr esmu es!
(Ļ. Ošaņins, atdz. Z. Purvs)
Tā bija viena no manām piespiedu pastaigām (mašīna servisā) caur Dobeli saulainā pagājušās vasaras dienā, kad sāku dungot šo padomjlaiku dziesmiņu (un tieši tā - latviešu tulkojumā). Tā nebija saule, kuras dēļ man šī dziesma ienāca prātā. Tie bija sienāži, kas sisināja kokos pie Dobeles dzelzceļa stacijas. Tobrīd aizdomājos par to, kā katru vasaru sienāži mūs priecē ar savu sisināšanu. Rudenim nākot, sisinātāju kļūst arvien mazāk, līdz tie apklust pavisam. Atšķirībā no putniem, kas rudenī aizlido, sienāži nomirst. Indivīdu dzīve ir beigusies, bet nākošajā pavasarī šķilsies jaunā paaudze, pieauguši sienāži sisinās Dobeles stacijas kokos, un man šķitīs, ka viss ir kā parasti, un tā būs vienmēr.
Ar to dziesmu ir tāpat. Droši vien visi, kas to dzied (varbūt izņemot četrgadīgo puiku, kurš šīs rindiņas patiesībā esot izdomājis), saprot, ka neviens "es" nebūs vienmēr, arī neskaitāmas mīļas māmiņas kopš dziesmas uzrakstīšanas ir beigušas būt... Mēs zinām arī to, ka pat saule nebūs vienmēr, lai gan ir skaidrs, ka mēs kā indivīdi saules beigas nepiedzīvosim un ar zināmu varbūtību arī mēs kā suga nē. Bet, kamēr vien cilvēki eksistē, vienmēr būs mīļas māmiņas, vienmēr būs saule un debesis un vienmēr būs mazi puikas un meitenes, kam gribētos, lai tā būtu vienmēr.
Bet ir sugas, kuru "vienmēr" ir beidzies vai drīz varētu beigties. Iespējams, viszināmākais izmirušais putns no "Alises Brīnumzemē" līdz "Ledus laikmetam" ir dodo. Protams, dodo nebūt nav vienīgais. Straptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) datubāzē ir 134 putnu sugas, kas izzudušas kopš 1500. gada.Tas ir vairāk nekā puse no visām putnu sugām, kas Latvijā ligzdo. Kas miris, miris un to vairs atpakaļ nepiecelt. Zinātnieki gan ik pa laikam rotaļājas ar ideju klonēt kādu no izmirušajām sugām, bet, protams, "atdzīvināt" šādu sugu, klonējot kādu vai kaut vairākus indivīdus, būtu kā pamodināt zombiju. Varbūt interesanti, bet skaidrs, ka šādi indivīdi, pat ja būtu dzīvotspējīgi, nevarētu atjaunot sugu ar visām tās smalkajām attiecībām sugas iekšienē, ar citām sugām un ar vidi.
Daļa sugu ir izmirušas, un ar to atliek tikai samierināties un izmantot šīs sugas kā piemērus, lai neatkārtotu mūsu kļūdas. Bet vēl vairāk ir "mirstošu" sugu - 1313 putnu sugas, ko IUCN klasificējusi kā apdraudētas - tādas, kuru izzušana, turpinoties pašreizējām tendencēm, ir ticama pārskatāmā nākotnē. Turklāt BirdLife International dati liecina, ka apdraudēto sugu skaits arvien palielinās. Apdraudētās putnu sugas sastopamas galvenokārt tropu mežos, bet sešas no iepriekš minētajām 1313 sugām reģistrētas arī Latvijā - grīšļu ķauķis, mazā zoss, vidējais ērglis, tumšā pīle, Stellera pūkpīle un pēc šī gada visiem labi zināmais kākaulis. Vēl septiņas Latvijas putnu sugas ir "gandrīz apdraudētas" - to populācijas neatbilst formālajiem apdraudētības kritērijiem, bet ir tuvu tiem: baltacis, zaļā vārna, kukaiņu piekūns, ķikuts, melnā puskuitala, sarkanā klija un kuitala.
Šīs ir sugas, kuru liktenis ir tieši atkarīgs arī no mums, no tā, kā mēs dzīvojam un saimniekojam Latvijā. Vai mūsu jūrā ir vieta kākauļiem? Vai mūsu mežos kādreiz atgriezīsies vidējais ērglis? Vai palieņu pļavas ir domātas tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vai arī ķikutiem? Vai, dzenoties attīstīt kūdras ieguvi, neaizmirstam, ka Latvijas purvi ir mājvieta kuitalām un citiem putniem? Vai kaut kur, izplešoties Rīgas apkārtnes apbūvei, paliks kāds meža stūris zaļajām vārnām?
Mēs zinām, ka jāsargā pandas, šausmināmies, klausoties par malumednieku nogalinātiem ziloņiem un gorillām, zinām, ka izcirst tropu mežus ir slikti... Bet paturēsim prātā, ka arī mūsu zemē sastopamas pasaules mēroga dabas pērles. Varbūt kādam iepriekš minētais uzskaitījums ir tikai jocīgi nosaukumi putniem, par kuriem nekad nav dzirdēts un kuri nekad nav redzēti. Varbūt kāds atļausies būt tik cinisks kā viens no mūsu bijušajiem premjeriem, kurš uz jautājumu, kā var izdzīvot no pensijas, tikai iepleta acis un atbildēja: "Mēs visi esam mirstīgi..."
Jā, mēs esam mirstīgi, sienāži ir mirstīgi, un arī putni ir mirstīgi. Pat sugas, tāpat kā cilvēki, mēdz mirt dabiskā nāvē. Bet tajā, ka sugai pārbrauc pāri ar traktoru vai uzbrūk ar motorzāģi, ir maz dabiska. Ja mēs spētu dzīvot, ņemot vērā arī citu intereses, visas manis uzskaitītās sugas varētu dzīvot vēl ilgi un laimīgi, un mazus puikas un meitenes paaudžu paaudzēs varētu priecēt saule, debesis, sienāžu sisināšana vasarā, kuitalu dziesmas purvā un kākauļu sasaukšanās jūrā, un, kā kādā vecā multfilmā teica Edgars Liepiņš, zaļā vārna paliktu zaļā vārna.
piektdiena, 2013. gada 4. oktobris
Nevainojiet pilsētniekus!
Pirms kāda laika žurnālā "MMD" lasīju galvenā redaktora Didža Pakalna pārdomas par to, ka, cilvēkiem kļūstot arvien pilsētnieciskākiem, mednieks vairs nesaistās ar cienījamu, dabu zinošu cilvēku, bet ar akmenslaikmeta slepkavnieku. MMD ļaudis tiešām cienu un laiku pa laikam pārliecinos, ka viņi pārstāv mednieku sabiedrības saprātīgo galu, tomēr brīžiem rodas sajūta, ka Didzim taisnība ir tikai daļēji - cilvēces urbanizāciju vien nevar vainot pie negatīvas attieksmes pret medniekiem. Mednieki ir ļoti dažādi, un, ak vai, ne visi pārstāv saprātīgo galu.
Didža Pakalna uzburto cienījamā mednieka tēlu man pat nav jāiztēlojas, es viņu pazīstu - tas ir manas sievas tēva brālis. Viņš ir patiešām cienījams augstas morāles cilvēks, labs dabas pazinējs un ne tikai pazinējs, bet arī dabas draugs - ar lepnumu atrāda savas dabā safotografētās bildes ar čūskām, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, seko līdzi, kā bezdelīgām veicas ar perēšanu viņa šķūnī, ar prieku stāsta par retu putnu novērojumiem...
Bet ir arī tādi mednieki, kas aprobežotībā ir cienījami konkurenti Didža Pakalna pieminētajiem no dabas atrautajiem pilsētniekiem. Vārds "aprobežotība" ir pieklājīgākais vārds, kas man laiku pa laikam nāk prātā, dažādos portālos un arī žurnāla "Medības" oktobra numurā lasot dažu mednieku izteikumus par vilkiem. Aprobežotība vairākos līmeņos: pirmkārt, acīmredzama neizpratne par dabas likumiem, otrkārt, neiedomāšanās, ka šāda tumsonība nekādi neveicina pozitīva mednieka tēla rašanos sabiedrības acīs un, treškārt, neattapšana, ka vilks arī ir tikai viens no medniekiem. Kā gan mednieks var iedomāties, ka sabiedrība viņu redzēs labu esam, ja viņš pats mums skaidro, cik šausmīgi ir nogalināt kādu dzīvu radību?
Tajā pašā žurnālā "Medības" lasām: "Septembra nakts notikumi ir vairāk nekā šaušalīgi: vilks uzlec paprāvam mežacūkas sivēnam un pārkož rīkli..." Izlasīju un tā arī nesapratu, ko šaušalīgu man vajadzētu saskatīt tajā, kā vilks nomedī mežacūku. Kāpēc šausmu pieskaņa jāpiešķir tik ikdienišķam un normālam dabas procesam - viens dzīvnieks apēd otru?
Tad vēl gadās lasīt par vilkiem, kas "apdraud iedzīvotājus", lai gan izrādās, ka tik vien kā parēgojušies kādai pa mežu ejošai kundzei. Vai kāds var pateikt, kad kāds vilks Latvijā pēdējoreiz uzbrucis cilvēkam? Salīdzinot ar automašīnu vadītājiem un pat suņiem uz vilku sirdsapziņas būs stipri mazāk cilvēku dzīvību. Saprotot, ka kāpju uz slidena grābekļa, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pat mednieki ir vainojami vairāk cilvēku nāvē nekā vilki. Bet vai mēs tāpēc rakstām šaušalu pilnus rakstus par to, kā "autovadītāji apdraud vietējos iedzīvotājus", tiklīdz kāds ir pamanījis ciema tuvumā kādu mašīnu? Nerakstām, kaut varbūt vajadzētu.
Atgriežoties pie saprātīgajiem medniekiem, atceros Anitas Upītes teikto, ka medniekiem vajadzētu katram vilkam purnu bučot. Protams, tas tikai tēlains izteiciens, jo vilku bučošana par saprātu neliecinātu, bet ir skaidrs, ka vilki būtu pelnījuši mednieku cieņu. Vilki palīdz turēt rāmjos pārlieku lielo mežacūku populāciju, par kuras neapkarošanu mednieki nereti tiek vainoti, un arī citos veidos šie plēsēji (un nevis "plēsoņas") veicina līdzsvaru dabā un liek saviem potenciālajiem upuriem kļūt veiklākiem, stiprākiem un veselīgākiem.
Tāpēc arī mans aicinājums medniekiem: Nevajag dusmoties uz vilkiem par to, ka tie nobeiguši kādu dzīvnieku, ko jūs nedrīkstat vai drīkstētu, bet nepaspējāt pirmie. Atcerieties, ka vilks ir jūsu kolēģis un sabiedrotais! Nevajag pievienoties jūsu pašu apsmietajam nejēgu pilsētnieku baram, iztēlojot vilku kā kādu asinskāru briesmoni. Tas, ka viens kolēģis cenšas nomelnot citu, nevienu sabiedrības acīs tīkamāku nepadarīs. Gribat, lai pilsētnieki ir gudrāki un saprot? Izglītojiet!
Didža Pakalna uzburto cienījamā mednieka tēlu man pat nav jāiztēlojas, es viņu pazīstu - tas ir manas sievas tēva brālis. Viņš ir patiešām cienījams augstas morāles cilvēks, labs dabas pazinējs un ne tikai pazinējs, bet arī dabas draugs - ar lepnumu atrāda savas dabā safotografētās bildes ar čūskām, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, seko līdzi, kā bezdelīgām veicas ar perēšanu viņa šķūnī, ar prieku stāsta par retu putnu novērojumiem...
Bet ir arī tādi mednieki, kas aprobežotībā ir cienījami konkurenti Didža Pakalna pieminētajiem no dabas atrautajiem pilsētniekiem. Vārds "aprobežotība" ir pieklājīgākais vārds, kas man laiku pa laikam nāk prātā, dažādos portālos un arī žurnāla "Medības" oktobra numurā lasot dažu mednieku izteikumus par vilkiem. Aprobežotība vairākos līmeņos: pirmkārt, acīmredzama neizpratne par dabas likumiem, otrkārt, neiedomāšanās, ka šāda tumsonība nekādi neveicina pozitīva mednieka tēla rašanos sabiedrības acīs un, treškārt, neattapšana, ka vilks arī ir tikai viens no medniekiem. Kā gan mednieks var iedomāties, ka sabiedrība viņu redzēs labu esam, ja viņš pats mums skaidro, cik šausmīgi ir nogalināt kādu dzīvu radību?
Tajā pašā žurnālā "Medības" lasām: "Septembra nakts notikumi ir vairāk nekā šaušalīgi: vilks uzlec paprāvam mežacūkas sivēnam un pārkož rīkli..." Izlasīju un tā arī nesapratu, ko šaušalīgu man vajadzētu saskatīt tajā, kā vilks nomedī mežacūku. Kāpēc šausmu pieskaņa jāpiešķir tik ikdienišķam un normālam dabas procesam - viens dzīvnieks apēd otru?
Tad vēl gadās lasīt par vilkiem, kas "apdraud iedzīvotājus", lai gan izrādās, ka tik vien kā parēgojušies kādai pa mežu ejošai kundzei. Vai kāds var pateikt, kad kāds vilks Latvijā pēdējoreiz uzbrucis cilvēkam? Salīdzinot ar automašīnu vadītājiem un pat suņiem uz vilku sirdsapziņas būs stipri mazāk cilvēku dzīvību. Saprotot, ka kāpju uz slidena grābekļa, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pat mednieki ir vainojami vairāk cilvēku nāvē nekā vilki. Bet vai mēs tāpēc rakstām šaušalu pilnus rakstus par to, kā "autovadītāji apdraud vietējos iedzīvotājus", tiklīdz kāds ir pamanījis ciema tuvumā kādu mašīnu? Nerakstām, kaut varbūt vajadzētu.
Atgriežoties pie saprātīgajiem medniekiem, atceros Anitas Upītes teikto, ka medniekiem vajadzētu katram vilkam purnu bučot. Protams, tas tikai tēlains izteiciens, jo vilku bučošana par saprātu neliecinātu, bet ir skaidrs, ka vilki būtu pelnījuši mednieku cieņu. Vilki palīdz turēt rāmjos pārlieku lielo mežacūku populāciju, par kuras neapkarošanu mednieki nereti tiek vainoti, un arī citos veidos šie plēsēji (un nevis "plēsoņas") veicina līdzsvaru dabā un liek saviem potenciālajiem upuriem kļūt veiklākiem, stiprākiem un veselīgākiem.
Tāpēc arī mans aicinājums medniekiem: Nevajag dusmoties uz vilkiem par to, ka tie nobeiguši kādu dzīvnieku, ko jūs nedrīkstat vai drīkstētu, bet nepaspējāt pirmie. Atcerieties, ka vilks ir jūsu kolēģis un sabiedrotais! Nevajag pievienoties jūsu pašu apsmietajam nejēgu pilsētnieku baram, iztēlojot vilku kā kādu asinskāru briesmoni. Tas, ka viens kolēģis cenšas nomelnot citu, nevienu sabiedrības acīs tīkamāku nepadarīs. Gribat, lai pilsētnieki ir gudrāki un saprot? Izglītojiet!
trešdiena, 2013. gada 2. oktobris
Nāc ar mani rudenī
Būt barā ir izdevīgi. Pavērojiet zosis uz lauka - daļa barojas, galvas noliekušas, bet kāda, galvu izslējusi, skatās apkārt un vēro vai netuvojas briesmas. Jo lielāks bars, jo grūtāk tam pielavīties nepamanītam. Tādos baros var būt vairāku sugu zosis vienkopus. Latvijā lielākos barus veido sējas un baltpieres zosis, bet ar tām kopā var būt arī citas sugas.
Mājas strazdu bari - simtiem putnu pārsteidzoši saskaņoti met lokus debesīs. Tā reizēm multfilmās zīmē bišu vai citu uzbrūkošu kukaiņu mākoņus, kas lidojumā maina formu. Vai kā zivju bars jūrā - mazās zivis ņirbinās saskaņotā straumē un plēsīgajām zivīm grūti šajā barā izraudzīt un noķert upuri. Līdzīgas grūtības vanagam sagādā tāds viļņojošs strazdu bars.
Ja tu būtu zīdaste, kas dodas cauri Latvijai no ligzdošanas vietām taigā un ziemošanas vietām Rietumeiropā, dzirdot skanīgu "sirrr", tu droši vien saausītos - tur ir tavas sugasmāsas. Tad tur droši vien jābūt arī barībai - pīlādžiem vai kādiem citiem augļiem. Ja vairāk sirrrinātāju, jādomā, ka arī barības vairāk. Bars palīdz ne tikai netikt apēstam, bet arī paēst pašam.
 |
| Attēla kvalitāte gan ir kā sniega cilvēka fotogrāfijai, bet šeit iemūžināta vienīgā reize, kad esmu novērojis dzērves (četri lielākie putni kāša priekšgalā labajā pusē) lidojam vienā kāsī ar zosīm |
Ne vienmēr bari ir organizēti. Reizēm tos izveido apstākļi. Protams, ūdensputni arī migrācijas laikā barību meklē ūdenī, tāpēc piemērotu ūdeņu saliņas mežu un lauku tuksnešu (no putnu viedokļa) vidū rudens laikā kļūst par blīvi apdzīvotām pieturām. Ģeogrāfisku apstākļu dēļ lielas putnu koncentrācijas veidojas arī, piemēram, Latvijas jūras piekrastē, kur pie pašas Lietuvas robežas Papē putnus ar atplestiem tīkliem sagaida gredzenotāji. Vēl iespaidīgākus putnu barus rudens migrācijas laikā var vērot Gibraltārā vai Izraēlā. Tur koncentrējas putni, kuri migrē, planējot uz siltajām augšupejošajām gaisa strāvām (piemēram, stārķi un dienas plēsīgie putni), jo Vidusjūru šķērsot pa īsāko ceļu tiem ir grūti.
Daļa cilvēku arī rudenī pulcējas baros, citi putnu rudens migrāciju vēro pa vienam. Var braukt uz Gibraltāru vai Papi, bet var arī vienkārši iziet pagalmā un paskatīties debesīs vai ieklausīties naktī. Gājputnu sasaukšanās, zosu kāši cits aiz cita, žubīšu bariņi laukos un strazdu apsēsti elektrības vadi - putnu rudens migrācija ir viena no iespaidīgākajām dabas parādībām.
Abonēt:
Ziņas (Atom)