Kad kāds vairāk vai mazāk "cilvēks no malas" mēģina ar sarežģītiem jautājumiem pakacināt kādu no dabas aizsardzības sfēras, klasiskākais jautājums ir: "Kāpēc tieši šitas pintiķītis ir vajadzīgs?" Biologs tad var mēģināt skaidrot bioloģiskās daudzveidības nozīmi, runāt par ekosistēmu stabilitāti un barības tīkliem un piramīdām vai (nedod Dievs!) par Eiropas Savienības prasībām, bet tas viss ir "bla bla bla" priekš normāla cilvēka. Var nolaisties līdz "Bet kāpēc tu te tāds esi vajadzīgs?", lai gan patiesībā atbilde ir: "Tāds pintiķītis ir, un tāpēc arī ir vajadzīgs." Viss.
Pirms kāda laika viesojos Ungārijā un skatījos, kā divi lielo sīgu tēviņi, pavasara pārņemti, viens otram draudēja un izrādījās. Skatījos un nedomāju par to, vai lielā sīga ir Putnu direktīvas 1. pielikuma suga, ko tā ēd un vai varbūt pati ir ēdama. Vienkārši skatījos un priecājos...
Pēdējos gados gan ir tāda tendence mēģināt visu izteikt naudā (sk. piemēram, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam), un vēlams pabāzt zem IKP (lai gan pat ekonomisti atzīst, ka šis rādītājs ir nepilnīgs). Nesen pat ir izrēķināts, kāda ir mežā sasēņoto sēņu vērtība u.tml. Viss, kas naudā neierakstās, ir "tikai emocijas".
Tas, ko reizēm ir grūti (vai negribas) apjēgt, ka arī emocijas skaitās. Pēdējā laikā, spriežot pēc zvaniem uz LOB, šķiet, vismaz daļa cilvēku sāk aptvert, "kāpēc šitas ir vajadzīgs", un aptvert to emocionālā līmenī. Es atkal runāju par mežu, un konkrēti par to nelāgo sajūtu, "kaut kur krūšu apvidū", redzot, kā tiek nocirsts tavs bērnības mežs, un aptverot, ka tavas dzīves laikā šāda meža te vairs nebūs... Cilvēks tad dodas pie meža apsaimniekotājiem vai pašvaldības un saņem atbildi, ka viņa satraukums ir "tikai emocijas"... Tāpēc arī LOB saņem zvanus, kuros reizēm ieskanas izmisīgas cerības, ka mežā izdosies atrast kādu īpaši aizsargājamu sugu vai biotopu. Kaut kā viegli aizmirst, ka vismaz valsts mežs pieder, lai cik patētiski tas skanētu, tautai, kam (varbūt atšķirībā no dabas aizsardzības organizācijām, ministrijām u.tml.) ir tiesības vadīties pēc emocijām. Ja vietējie iedzīvotāji grib, lai mežs tiktu saglabāts, kas gan tas par "augstāku labumu", kā dēļ viņiem to var liegt? IKP?
Protams, protams, jāpatur prātā ne tikai emocijas, bet arī veselais saprāts, likumdošana un arī citu(!) emocijas, taču teikt, ka emocijas nav arguments manuprāt ir nevietā. Lai kādam nerastos sajūta, ka esmu zaļais ekstrēmists, kas tūlīt ies pie kāda koka mežā ķēdēties, gribu vēlreiz uzsvērt, ka neesmu pret mežu ciršanu kā tādu. Ir iespējams mežā iegūt koksni, bet pašu mežu (un nevis tikai "meža zemi" izcirtuma formā) saglabāt. Bet, protams, vienkāršāk un ātrāk ir paņemt hārvesteri un nobliezt visu nogabalu vienā piegājienā.
