trešdiena, 2011. gada 21. decembris

Politika šķir, putni vieno

Noskatījos Latvijas televīzijas raidījumu "Sastrēgumstunda", kurā šoreiz diskutēja par referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Gan vienas, gan otras puses pārstāvji aicināja meklēt lietas, kas latviešus un krievus vieno. Protams, pirmais, kas nāca prātā man, ir - putni.

Ne jau tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī dažādu valstu pārstāvjus putni vieno, un vislabāk to var redzēt dažādās starptautiskās konferencēs un citās putniem veltītās sanāksmēs. Tur turks var sēdēt blakus grieķim, soms - zviedram, galu galā - latvietis blakus krievam, un visus interesē tikai iespējas sadarboties putnu izpētē un aizsardzībā ("Kā manam putnam tavā zemē klājas?"), un sarunas par politiku sniedzas tikai tik tālu, cik tas ietekmē dabas aizsardzību. Galu galā - kā gan, rūpējoties par tik starptautiskiem radījumiem kā putni (Ādažu pupuķi arī tagad Āfrikā), būtu iespējams nebūt draugos ar kolēģiem no citām valstīm?

Jā, arī Latvijā, kur varbūt mums ir katram savi etniski nacionāli politiskie uzskati, tas viss tiek aizmirsts, kad runājam par putniem. Vakar sēdējām LOB Ziemassvētku pasākumā - pa kādam latvietim, pa kādam krievam - skatījāmies putnu fotogrāfijas, un neviens neieminējās par referendumu, valodām u.tml. Skatoties iepriekš minēto raidījumu, apjautu, ka man tiešām ir vienalga, kurš no maniem krievu izcelsmes kolēģiem ir vai nav gājis parakstīties un kurš referendumā piedalīsies - mums visiem rūp putni, un tātad esam labi cilvēki :-) Labi apzināties, ka piederu cilvēku grupai, kuru nevar sašķelt esošo un topošo Latvijas un ārvalstu politisko partiju rēķinu kārtošana!

Turklāt putnu vienojošā ietekme skar ne tikai putnu draugus. Domāju, ka kāds vīrs, ko mežā sastapa mans kolēģis, runāja ne tikai krievvalodīgo vārdā, kad teica: "Razvelos ih tut. Iz-za etih hu***ih ptic nedajut les rubit."*

*Savairojušies te viņi. Šito [netulkojams vārds] putnu dēļ neļauj mežu cirst.

svētdiena, 2011. gada 11. decembris

Iesākumā bija baļķis (jeb Mežs cilvēkam)

Nobeigumam tuvojas Starptautiskais mežu gads, kura vadmoto ir "Meži cilvēkiem". Citējot šim gadam veltīto interneta lapu: "Visu 7 miljardu pasaules iedzīvotāju fiziskā, ekonomiskā un garīgā veselība ir saistīta ar mežu veselību. Gada tēma "Meži cilvēkiem" uzsver šo saistību un mūsu lomu mežu labklājības un attīstības nodrošināšanā."

Bet, kā zināms, cik cilvēku, tik viedokļu, un tāds sauklis "Meži cilvēkiem" ir vēl daudz lielākā mērā grozāms un interpretējams nekā vārds "mežs", par ko arī īstas vienprātības nav. Kas ir mežs? Kas ir tas, ko mežs cilvēkiem sniedz?

Šonedēļ iznāca piedalīties vienā sanāksmē. Šoreiz sanāksmes mērķis un darbojošās personas lai paliek nenosauktas, jo ne par konkrētajām personām šoreiz ir stāsts. Sarunas laikā iznāca diskutēt par vienu pasākumu, kas paredzēts kā Mežu gada noslēgums, un, protams, pasākumā paredzēts stāstīt par to, ko mežs dod cilvēkam. Kāds mežzinātnieks aicināja pasākumu neveltīt tikai koksnes izstrādājumiem, uz ko saņēma atbildi, ka pasākumā taču rādīs meža nozīmi cilvēkam - sākumā ir baļķis, un tad tas pārtop izmantojamā produktā...

Nebūtu sēdējis, apsēstos - atziņu, ka mežs (vai vismaz tā nozīme cilvēkam) sākas no baļķa vēl nebija nācies dzirdēt. Gluži vai nevilšus prātā iezogas doma, vai tomēr sauklis "meži cilvēkam" nenozīmē apmēram to pašu ko "pērles cūkām"...

P.S. Iesaku pievērst uzmanību Gunas Pogas darbam "Egles liksta" Rīgā pie Mākslas akadēmijas. Pēc minētās sanāksmes braucu tam garām un nodomāju, ka šo varētu nosaukt par "Mežs cilvēkam" - egle gar zemi un sastāv tikai no dēļiem.

otrdiena, 2011. gada 22. novembris

Dabas aizsardzības kāršu namiņš

Pamatskolā mēs spēlējām tādu vienkāršu spēli: izber kārtis čupā uz galda un uz šīs čupas no divām kārtīm sastutē namiņu, visi spēlētāji pēc kārtas mēģina no čupas izvilkt pa kārtij, namiņu nesagāžot, bet tas, kurš, kārti velkot, namiņu sagāž, protams, ir zaudējis.

Man šķita, ka tā tāda pamatskolēnu spēle, bet laika gaitā (un arī pagājušnedēļ, piedaloties vienā seminārā) esmu pārliecinājies, ka šo spēli spēlē arī nopietni kungi un dāmas augstos amatos gan ministrijās, gan uzņēmumos, gan citās institūcijās. Kā jau pieaugušajiem pieklājas, spēlei ir pavisam cits mērogs - tā notiek Latvijas dabā.

Viens no tādiem spēles laukumiem ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Var izveidot teritoriju, piemēram, melnā stārķa aizsardzībai. Ir skaidrs, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās dabas aizsardzība ir prioritāra, bet nu, redz, kur vienā teritorijas stūrītī mums ir riktīgs stādīts saimniecisks mežs, kurā melnais stārķis vēl 100 gadus nedzīvos! Mēs šo kārti, žviks, no čupas ārā, un melnā stārķa kāršu namiņš pat nesašūposies. Uz šitās upītes nu traki gribas vienu maziņu HESiņu uzcelt! Nu labi, labi - zinām jau, ka stārķim upītēs patīk zivis ķert, bet, žviks, šito kārti ārā, un, redz, stārķis ligzdo kā ligzdojis... Stārķa apdzīvotajā mežā kāds kaitēklis ieviesies - labi, stārķi netraucēsim, bet pa ziemu gan - visus slimos kokus ārā (žviks, nākošā kārts), lai tie maitas nevairojas un nesāk apdraudēt citus mežus. Nākošajā pavasarī stārķis klāt un turpina mierīgi ligzdot!

Un, ak, cik bieži šajā rotaļā aizmirstam (jā, arī "mēs", ne tikai "viņi"), ka ne jau tikai to kāršu namiņu gribam saglabāt! Patiesībā jau glabājama un sargājama ir visa kāršu čupa. Kāršu namiņš ir tas, ko mēs vislabāk redzam, tas, ko mums visvieglāk kontrolēt (sabruka vai nē), tas, ko mums visvieglāk sabiedrībai paskaidrot (redz, cik labi mūsu namiņš stāv!), bet galu galā tās ir tikai divas no visām kārtīm... Izmet visas sekmīgi izvilktās kārtis miskastē, un ar ko tad "Durakus" nākošreiz spēlēsi?

Melnais stārķis (vai mazais ērglis, vai zaļā vārna, vai jebkas cits īpaši aizsargājams), protams, pats par sevi ir ļoti svarīgs, bet jāatceras, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas tiek veidotas dabas aizsardzībai kā tādai (jā, arī "parasto" sugu aizsardzībai). Šīs īpašās sugas ir tikai apliecinājums tam, cik teritorija ir īpaša - ja reiz melnais stārķis tur ligzdo, tad tuvumā ir nepiedraņķētas meža upītes ar zivīm, mazais ērglis - tepat ir nenoindētas pļavas ar grauzējiem, zaļā vārna - lieli kukaiņi, īpaši aizsargājams ķērpis liecina par neskartu, dabisku mežu utt.

Rotaļāšanos dabā bīstamu padara arī tas, ka šādi kāršu namiņi nesabrūk uzreiz - melnais stārķis var vēl gadu noligzdot, un nākošajā gadā ligzda ir pamesta, un mēs pat nezinām, kura izvilktā kārts bija vainīga. Kurš ir zaudētājs?

otrdiena, 2011. gada 27. septembris

Par putnu vērošanu un Putnu vērošanas dienām

Kāds akadēmiskāk noskaņots kolēģis reiz teicis, ka ornitologiem (t.i., zinātniekiem) neklājas nodarboties ar putnu vērošanu. Tautai savukārt bieži vien šķiet, ka ornitologs tas pats putnu vērotājs (nu labi - profesionāls putnu vērotājs) vien ir. Skatās jau uz putniem visi, arī zinātnieki (ir gan arvien vairāk arī tādu, kas zinātni taisa tikai datorā un savu pētāmo putnu vispār nav redzējuši), bet tādā šaurā izpratnē putnu vērotājs ir cilvēks, kas vēro putnus vienkārši sava prieka pēc vai arī (un Latvijā tādu ir arvien vairāk) nodarbojas ar putnu vērošanu kā sportu - skrien riņķī, meklē retumus un sastāda janvāra, gada, mūža, Latvijas, pasaules utt. sarakstus. Vienu vārdu sakot, no iepriekš minētā kolēģa skatu punkta putnu vērošana ir izklaide, kam ar zinātni vai dabas aizsardzību nav nekāda sakara.

Patiesībā "putnistu" vidē zināmā mērā tiešām ir tāda divkopienu sabiedrība - mazs drusciņš zinātnieku/dabas aizsardzības speciālistu un lielāks drusciņš putnu vērotāju. Protams, daļēji šīs kopienas pārklājas un reizēm robeža starp putnu vērošanu un zinātni ir ļoti izplūdusi, bet tomēr...

Ik rudeni arī Latvijā tiek rīkotas starptautiskās Putnu vērošanas dienas - nedēļas nogale, kurā jebkurš var doties uz jebkurieni (vai nedoties nekur) un ziņot par jebkuru novērotu putnu. Redzi trīs vārnas pa dzīvokļa logu - piezvani uz LOB un pastāsti! Ik rudeni žurnālisti un citi cilvēki jautā - kādēļ tiek rīkota šāda putnu skaitīšanas akcija un ko ornitologi darīs ar ievākto informāciju? Iespējams, jautā tādēļ, ka nezina šo "profesionālajiem putnu vērotājiem" zināmo robežu starp putnu vērošanu un zinātni. Jā, nekādu lielo zinātni no šī pasākuma uztaisīt nevar - neviens jau nevar zināt, vai tās trīs Brīvības ielā novērotās vārnas nav tās pašas trīs, kas vēlāk redzētas Imantā un vai viena no tām nav pieskaitīta Papē nākošajā pēcpusdienā.

Bet kāpēc tad tāda nopietna organizācija kā LOB nodarbojas ar tik nezinātnisku pasākumu? Atbilde ir samērā vienkārša - lai cilvēki pamanītu putnus! Piezvanīs cilvēks par savām trim vārnām, tiks uzklausīts un nākošreiz jau zinās, uz kurieni zvanīt, ja redzēs vēl kaut ko interesantu - strazdi šopavasar atlidojuši agrāk, redzēju tādu jocīgu pīli ar baltu pieri, kaut kāds milzīgs putns vazājas pa trotuāru un nelido, šoziem zīlīšu dikti maz pie barotavas, pagājušajā gadā melnais stārķis lidoja virs meža, ko tagad cērt nost... Cilvēks ir pamanījis putnus sev visapkārt un sāk interesēties, sāk uztraukties un nemanot pāriet jau nākošajā līmenī - no putnu vērotāja ir kļuvis par dabas aizsardzības entuziastu, un tieši šie cilvēki - "vienkāršā tauta", kam rūp putni - ir tie, uz kuriem balstās mazais drusciņš zinātnieku un to, kas iestājas par dabas aizsardzību. Šķiet, nav nevienas citas dzīvnieku vai augu grupas, kuru aizsardzībā tik liela nozīme ir amatieriem. Un tieši tāpēc putni ir visvairāk izpētītā dzīvnieku grupa. Viss, ko mēs zinām, un viss, kas mums palīdz putnus aizsargāt, ir sācies ar to, ka kādu tas vienkārši ir ieinteresējis.

Vai Tev jau ir plāni šai nedēļas nogalei? Varbūt gribi ieraudzīt un atklāt putnus? Piedalies!

svētdiena, 2011. gada 11. septembris

Naudas vara arī "meža" nozarē

Apskaitos pilnīgi... Gluži kā ar Kristapa Klausa vēstuli kolēģiem it kā jau nav nekāds pārsteigums, kad apstiprinās aizdomas, bet tomēr... Redz, no kolēģa uzzināju, ka pret Uģi Rotbergu (bijušo Pasaules Dabas Fonda vadītāju, tagadējo Saeimas deputātu) tiešām ir vērsta apmaksāta nomelnošana. Protams, tas jau bija skaidrs, lasot par it kā U. Rotberga ierosinātiem grozījumiem Meža likumā (starp citu, U. Rotbergs vispār esot Meža likuma grozījumu iniciators), kam nav sakara ne ar Meža likumu, ne ar Uģi Rotbergu. Melnā PR vilnis parāva līdzi pat savējos, kas, nezinot patieso situāciju, centās publiski oponēt neesošiem priekšlikumiem. Kad nu mežu tēma bija izsmelta ķērās pie prostitūtām... Viena, lūk, esot starp piedāvātajām bildēm kā vienu no saviem klientiem atpazinusi U. Rotbergu. Iedomājieties to ainu, kā kāds patiesības cīnītājs ar simtiem deputātu kandidātu fotogrāfijām portfelī klīst par prostitūtu darba vietām, taujājot tām pēc pazīstamām sejām! Jā, uz šī fona nesen saņemtā informācija par to, ka viss iepriekš minētais ir pasūtījuma izpausmes, tiešām nešķiet pārsteidzoša. Zinot, ka Uģis ir kā skabarga aizmugurē vienam otram "meža" nozares pārstāvim, bet visādi citādi nav pārāk redzams politiskajos notikumos, apmēram var nojaust, no kuras puses pasūtījums nāk.

Droši vien dažus pārsteidza nesagatavotus tas, ka U. Rotbergs, nevalstiskas dabas aizsardzības organizācijas vadītājs, vispār tika Saeimā. Tagad, runājot par Meža likumu un meža politiku vispār, nu ļoti traucējoši ir ierosinājumi un argumenti, kas ir tik skaidri, konkrēti un pamatoti, ka jēdzīgu pretargumentu tiem nav. Turklāt varu pavisam godīgi atzīt, ka manuprāt Uģis ir viskonstruktīvākais no mums visiem, meža dabas un sabiedrības vērtību aizstāvjiem. Vai tad var kāds nozares darbonis pateikt, kāpēc netiek ievērota pašu pirms kāda laika apstiprinātā Meža politika? Vai kāpēc AS "Latvijas valsts meži" nedrīkstētu daļēji piederēt arī Vides ministrijai? Tad nu nozares vīri kaut kā stomās, bet naudu, ko varētu tērēt jēdzīgai mežu apsaimniekošanai, novirza pērkamu PR darboņu nolīgšanai.

Katrs jau laikam spriež pats pēc sevis, tāpēc arī ļauži, kas nupat nolikuši galdā žūksni kādam, kas tad nu uzkricelēs nākošo rakstiņu pret Rotbergu, ieraudzījuši kādu dabas draugu akciju (kaut vai to pašu "Cirvi", piemēram), krata pirkstu pret debesīm un sludina: "Mēs vēl nezinām, kas par to visu maksā!" Riebjas...

pirmdiena, 2011. gada 5. septembris

Mazajiem par mežu apsaimniekošanu

Pirms samērā ilga laika klīda runas, ka AS "Latvijas valsts meži" (LVM) plāno gatavot multiplikācijas filmu, par to, cik uzņēmums labi apsaimnieko valsts mežus. Multfilma ir tapusi:


Jāatzīst, ka multiplikācijas filma ir īsts sabiedrisko attiecību šedevrs. Tās veidotāji ir ļoti labi izvērtējuši tās problēmas, kas šobrīd virmo sabiedrībā, un nu ļoti pozitīvā mērcītē pasnieguši skaidrojumu tam, kāpēc LVM darbojas tā kā darbojas un neko savā rīcībā mainīt neplāno.

Ņemot vērā to, ka vieni no skaļākajiem pašreizējās mežu apsaimniekošanas kritizētājiem ir dabas draugi, protams, dabai šajā filmiņā ir pievērsta īpaša uzmanība. Piemēram, tāda jauka frāze: "Pats svarīgākais viedoklis pieder dabai," kurai nekādu pamatojumu, paskaidrojumu vai turpinājumu reklāmā neatrast.

Ir gan arī dabas aizsardzības pretinieki, kas apgalvo, ka mežos, kas tiek apsaimniekoti, rūpējoties par dabu, pat lāgā sēņot nevar (piesaucot par piemēru Ķemeru nacionālo parku). Kā gan tu neizmantosi tādu uzknābienu dabas aizsardzībai! Tad nu LVM stāsta, ka vietās, kur tiek sargāta daba "krūmu zari nelaiž cauri pat neatlaidīgāko sēņotāju," aizmirstot, ka vairāk gan meža tips, nevis tā apsaimniekošanas veids nosaka ērtas sēņošanas iespējas.

Lai vēl vairāk uzsvērtu to, cik ļoti LVM sargā dabu, tiek minēta statistika, ka 25% mežu tiek atstāti dabai. Tajā pašā laikā Valsts mežu dienesta šogad publicētā informācija liecina, ka no visiem valsts mežiem (t.sk., Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apsaimniekošajā esošajiem mežiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās) 82% teritorijas nav nekādu saimnieciskās darbības ierobežojumu. Neticību, ka LVM apsaimniekotajos mežos dabai atstāto mežu procents varētu būt lielāks nekā valsts mežos kopumā, stiprina arī žurnāla "Baltijas Koks" šī gada jūnija numurā publicētais raksts, kurā LVM solās dabas aizsardzību kā galveno mērķi izvirzīt vien 15,7% savā apsaimniekošanā esošo mežu.

Ņemot vērā to, cik daudz iebildumu dzirdēts pret cirsmu koncentrāciju, tagad to vairs nesauks par cirsmu koncentrāciju, bet "septiņgadu ciklu" (vai esat dzirdējuši, kā Krievijā miličus par policistiem gribēja pārsaukt, lai tautas uzticību veicinātu?), kura mērķis ir... rūpēties par dabu. :-) Redz, šāda pieeja ļaujot mazināt traucējumu mežā - vienu gadu taisa troksni, bet sešus dabā valda klusums un miers. Klausoties darbu uzskaitījumu pa gadiem (pirmajā - ceļu un grāvju remonts, otrajā - meža ciršana, trešajā - augsnes sagatavošana utt.), tā īsti gan netop skaidrs, kurā brīdī tad tas miers iestājas...

Arī šajā garadarbā LVM neiztiek bez jau daudz apmuļļātā apgalvojuma, ka viena nocirsta koka vietā tiek iestādīti divi jauni, neminot, cik niecīgas iespējas šiem diviem jaunajiem kokiem izaugt līdz cērtama koka vecumam.

Nevar jau aizmirst arī sociālos jautājumus! Viena no problēmām, ko esmu šad tad pieminējis es pats, bet arī Kokrūpniecības federācija nav sevišķi slēpusi, - viens hārvesters atstāj bez darba 30 vīrus. Lūk, mums paskaidro, ka zāģeri ir pagātne. Tagad "30 vīru bara" vietā nāk kārtīgs, smaidīgs hārvestera operators, un, kādus ceļus aiziet bez darba palikušais "bars", jau vairs uz multfilmas saturu neattiecas...

Bet, protams, naudiski saimnieciskais skatījums uz mežu neizpaliek arī šajā reklāmā - koks joprojām ir "raža", no kuras reizi septiņos gados tiek novākts pavisam nedaudz, turklāt cērtot pārsvarā "nobriedušus un pāraugušus" kokus (veci koki vispār ir slikti un laikus jānomaina). Bez tam koksnes daudzums mežā pieaug, un tātad viss ir kārtībā.

Ja nu pēc visa šī jaukā skaidrojuma tev joprojām nepatīk, kā LVM izcērt mežus, sorry, aiztaisi logu un pacieties dažus gadu desmitus - mežs ataugs!

sestdiena, 2011. gada 3. septembris

Izvēlies prātīgi!

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un atkal mums ir iespēja īstenot savas pilsoņa tiesības, šoreiz nevis balsojot "pret", bet "par". Par ko? Mēs visi zinām, ka Zatlers un Vienotība cīnās pret oligarhiem, Šlesers cīnās par oligarhiem, Saskaņas centrs cīnās par krieviem, Nacionālā apvienība - par latviešiem, un ZZS necīnās par neko... Man, piemēram, nesimpatizē partijas, kas sludina, ka (vai rīkojas it kā) tām būtu tikai viens mērķis. Ko tad, ja vēlētāju interesē kas vairāk nekā partiju karoguzstādījumi? Varbūt vēlētaju interesē, piemēram, ko partijas domā par vides un dabas aizsardzības jautājumiem. Neatliek nekas cits kā uzmeklēt partiju interneta lapas un palasīties to programmas.


Protams, es neesmu tik naivs, lai domātu, ka partiju programmās rakstītajam ir liels sakars ar to pēcvēlēšanu rīcību (tad jau varētu ticēt, ka ar kolu ēdiens ir garšīgāks un Maggi buljons ir veselīgs), bet zināms rādītājs partiju programmas tomēr ir - tās parāda to, kas vai nu partijām šķiet svarīgi, vai arī to, kas partijuprāt varētu šķist svarīgi to noskatītajam vēlētājam. Tad nu es vēlētājs, atbildīgs pilsonis būdams, ķēros pie darba un sāku ķidāt, kas partiju programmās par vidi atrodams. Vīlušies būs tie, kas sagaidīs, ka es tagad kādam pateikšu, par ko balsot. Ir lietas, ko kā nepolitiskas organizācijas vadītājs atļauties nevaru (un negribu), tāpēc arī tālāk rakstītajā partijas būs anonīmas, un "pareizās atbildes" aicinu pašiem partiju programmās sameklēt.


Uzreiz jāatzīmē, ka no 13 partijām, kas savus sarakstus iesniegušas Saeimas vēlēšanām, septiņas (tostarp divas, kam ir lielas izredzes būt starp pirmajām nākošajā Saeimā) savās programmās par vidi nerunā vispār. Re, uzreiz vieglāk - jāizvēlas tikai starp atlikušajām sešām, kam vides jautājumi šķiet vismaz pieminēšanas vērti. Nākamajā filtrā var atmest tukšās frāzes kā "ilgspējīga nozares attīstības politika ar sakārtotu likumdošanu" (tas runājot par mežsaimniecību un lauksaimniecību), un tad jau var skatīties tālāk.


Viena no partijām, kam tikšana Saeimā nedraud, aicina uz programmu vietējo enerģētisko resursu vietējo attīstībai, jaunu tehnoloģiju izstrādei vietējā organiskā kurināmā sadedzināšanai un... piedalīšanos AES būvniecībā Lietuvā. Te nu bija vietējie enerģētiski resursi!


Citas partijas programmā, par dabas aizsardzību runājot, iezogas kaut kāds dīvains naivums (nezināšana? neizpratne?): "Dzīvnieku aizsardzība un cieņa pret tiem kā dzīvo radību ir svarīgs faktors." Nenoliedzami! Bet nākošais teikums: "Dzīvnieki jātur tiem piemērotos apstākļos..." Kādos piemērotos apstākļos nez jātur jūras ērglis, piemēram? Tajā pašā laikā partija uzsver, ka atbalsta "meža dzīvnieku populāciju regulēšanu", bez kaut kādām piebildēm, ka lielākā daļa (bet varbūt visas?) populāciju nemaz nav "jāregulē". Un pēdējais teikums videi veltītajā sadaļā: "[partija] vēlas saglabāt mūsu pēctečiem sakārtotu apkārtējo vidi, kurā būtu ērti dzīvot." Atviegloti nopūšos, ka arī šai partijai iekļūšana Saeimā nedraud, un ķeros pie nākošās programmas.


Nākošā partija par vidi nerunā daudz, vien min, ka jāpanāk, "lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus". Nu... jā, ja neesi Krievija, tad jau citādi nemaz nevar, bet doma, protams, saprātīga.


Tad nu atliek vēl trīs partijas, kas par vides lietām izpaudušās plašāk (turklāt šīm visām ir ticama iespēja iekļūt Saeimā), tik plaši, ka visu ne nocitēt, ne pārstāstīt, tad nu izcelšu tās lietas, kas man visvairāk krita acīs.


"Latvijas priekšrocība ir mūsu daba un ģeogrāfiskais stāvoklis," lasāms vienā no partiju programmām. Šī ir viena no tām frāzēm (un partiju programmās tādu netrūkst), kas principā ir pareiza, no vides viedokļa raugoties, bet tajā pašā laikā var tikt interpretēta pavisam pretēji. Vieglas bažas jau rada aiznākošais teikums: "Latvijas zemes un mežu politikai jābūt vērstai uz to, lai palielinātu katra hektāra produktivitāti." Mmm, intensīvā saimniekošana? "Veicināt enerģētisko kultūru audzēšanu lauksaimniecībā un mežsaimniecībā," vēl viens no principā pareiziem uzstādījumiem, kam var būt dramatiskas sekas nepareizajā izpildījumā.


Lasot šīs partijas programmas sadaļu "Vides aizsardzība", rodas sajūta, ka kaut ko no šīm lietām partija saprot, lai gan publiskajā telpā sevi parasti kā vides aizstāvjus nepozicionē (un arī rīcība ir neviennozīmīga). Apsveicams un visnotaļ saprātīgs ir aicinājums "Vides pārmaiņu un ekoloģijas jautājumus noteikt par vienu no mūsu iekšpolitikas un ārpolitikas prioritātēm XXI gadsimtā." Un tad jau atkal sabaidos: "Izvērtēt spēkā esošos apgrūtinājumus, to noteikšanas principus un aizņemtās platības." Var jau būt, ka labi domāts, bet parasti dzīvē šāds "izvērtējums" nozīmē dabas aizsardzības režīma vājināšanu un "interešu sabalansēšanu" teritorijās, kur būtu nevis intereses jāsabalansē, bet daba jāsargā.


Partija, no kuras varētu gaidīt visizvērstāko vides programmu, ir pārsteidzoši nerunīga. Sola  "Veidot Latviju par zaļāko valsti pasaulē..." un, "lai Latvijas daba un tās daudzveidība ir tās bagātība, nevis apgrūtinājums." Vispārīgs un naivs uzstādījums, kam seko nodeva dabas aizsardzības nīdējiem, solot tos pārāk neapgrūtināt. Bet ir arī ļoti saprātīgi uzstādījumi, piemēram, atbalstīt atjaunojamo enerģijas veidu izmantošanu un videi draudzīgu transportu un mazināt nodokļus vietējiem atjaunojamajiem energoresursiem, tā veicinot to daļas palielināšanu enerģētikā. Solījums pasargāt Latviju no ģenētiski modificētiem organismiem un kodolenerģijas gan manuprāt ir vien piebraukšana zaļi domājošam vēlētājam. Neba nu šīs tās sāpīgākas vides problēmas Latvijā šobrīd, bet nu skaļas un visu dzirdētas gan.


Pēdējā partija (bet ne "Pēdējā partija") viedi noteic, ka "dabiskā vide ir mūsu nacionālā bagātība" un "gudri saimniekojot, dabiskās vides saglabāšanas un tās izmantošanas mērķi ir savietojami." Par mežiem piebilst, ka "meža politika jāveido, ilgtermiņā sabalansējot saimniecisko funkciju ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu meža vidē". Ir jau gan tāds dokuments pirms vairāk nekā 10 gadiem izveidots, tik arī īstenošanu nevedas... Apsveicams aicinājums: "nekavējoties atjaunojama kompensāciju sistēma par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās..." (cerams, atcerēsies, budžetu plānojot), bet atkal: "...līdztekus gan pārskatot, vai visi šie ierobežojumi tiešām ir nepieciešami no sugu un dabīgo dzīvotņu aizsardzības viedokļa." Var jau pārskatīt, bet ka neiznāk, ka par maz esam aizsargājuši... Tajā pašā laikā šķiet, šī ir vienīgā partija, kas runā par vides monitoringa nepieciešamību, t.i., atceras, ka ne tikai jādara labas lietas, bet jāseko līdzi, vai padarītais ir devis gaidīto rezultātu.


Nu, redz, tā man ar tām partiju programmām gāja! Nevienas partijas skatījums uz vides lietām nav 100% pārliecinošs, bet pa kādai jēdzīgai domai pavīd. Tad nu lasiet programmas paši un izvēlieties prātīgi!

otrdiena, 2011. gada 16. augusts

Par Kristapa Klausa vēstuli kolēģiem

Šodien portālā Pietiek.com izlasīju, ko Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) šefs Kristaps Klauss sūta federācijas biedriem: http://www.pietiek.com/raksti/atklatiba_nakusi_e-pasta_vestule_parada_mezrupnieku_patieso_satraukumu_par_kritiku

Kāds no raksta komentētājiem bija ierakstījis, ka nu tik būs skandāls... Varbūt, nu jau kādu laiciņu darbojoties ar mežu lietām, esmu pret to noturlinājies, bet nekā skandāla cienīga K. Klausa un L. Lapsas sarakstē nemanīju. Vismaz nekā tāda, kas nebūtu jau zināms vai vismaz nojausts. Vai mēs nezinājām, ka LKF ir "teikšana pie partijām"? Vai mēs nezinājām par LKF ciešo sadarbību ar AS "Latvijas valsts meži"? Vai mēs nezinājām, ka Meža īpašnieku biedrība nepārstāv meža īpašniekus, bet ir LKF filiāle? Vai mums jābūt pārsteigtiem, ka LKF, lai notiekošo ieliktu sev saprotamos rāmjos, visām oponentu aktivitātēm mēģina atrast politisku vai ekonomisku motivāciju? Vai mums nav gadījies runāt ar LFK draudzīgajiem žurnālistiem? Vienīgais pārsteigums ir tas, cik K. Klauss atklāti izrakstījies vēstulē, ko acīmredzot sūtījis nepārdomāti plašam adresātu lokam, naivi piebilstot, ka jādara viss, lai vēstule nenoplūst nepareizās rokās.

Tas, ko mēs no šī visa varam mācīties ir: 1) domāt, ko rakstām pat iekšējos e-pastos; 2) neko nesūtīt un nepārsūtīt pārāk plašam adresātu lokam. Kad aizrakstīju šo saviem kolēģiem, viena no replikām bija: "Domāt vispār šad tad ir noderīgi."

ceturtdiena, 2011. gada 4. augusts

Latvijā tuksneša nebūs!

Augsta līmeņa demagoģija ir tad, ja, izmantojot patiesu apgalvojumu, var pamatot citu apgalvojumu, kam patiesībā nav tieša sakara ar pirmo apgalvojumu, piemēram: "Esam atlaiduši tik un tik ierēdņu, tā nodrošinot ietaupījumu valsts budžetā." Visi (un jo īpaši tie, kas paši ir bijuši ierēdņi) labi zina - jā, ierēdņi tiešām no darba ir atbrīvoti. Šī apgalvojuma neapgāžamais patiesums piešķir patiesības auru arī otrajam apgalvojumam, bet... varbūt ir palielināta alga esošajiem ierēdņiem, varbūt šī gada budžets jau sākotnēji bija mazāks, un tā vai citāti nekāda ietaupījuma budžetā nav. Kāda balss no pūļa varbūt iekliegsies: "Valsts ir novesta līdz bankrotam!" Atbilde būs: "Pūlis neko nesaprot, jo, redz, mēs esam atlaiduši tik un tik ierēdņu..."

Tiktāl runājot līdzībās, bet stāsts, kā jau var nojaust, ir par mežiem. Mēs visu laiku runājam par nepieciešamību mežus apsaimniekot ilgtspējīgi. Dabas aizsardzības NVO ik pa laikam ir uzsvērušas to, ka mežu apsaimniekošana šobrīd Latvijā nav ilgtspējīga. Emocionālāk noskaņoti cilvēki pat pasludina, ka Latvija pārvērtīsies tuksnesī. Atbilde ir: "Kādas blēņas! Latvijas klimatā mežs vienmēr ir bijis un būs, turklāt mēs nocērtam tikai mazu daļu no pieauguma, tātad mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga." Turklāt emocionālie izteikumi par tuksnesi ir medusmaize "meža" nozares vadoņiem, jo tos tad nu var vicināt kā karodziņu katrā diskusijā, lai ilustrētu to, ka oponenti vispār nekā nesajēdz.

Jā, pirmais apgalvojums tiešām ir pilnīgi patiess - Latvija atrodas tādā klimata zonā, ka mežs šeit aug dabiski, un (gandrīz) viss, kas savā vaļā atstāts, ar laiku kļūs par mežu. No šī viedokļa pat nebūtu vērs satraukties, vai mežs pēc nociršanas tiek atjaunots. No dabas aizsardzības skatu punkta bieži vien pat labāk būtu mežu nevis atjaunot, bet ļaut tam atjaunoties. Vienu vārdu sakot, mēs pat teorētiski nevaram palikt bez meža, ja vien dramatiski nemainās klimats vai mēs nepārvēršam visu Latviju lauksaimniecības zemēs.

Arī otro apgalvojumu man nav pamata apšaubīt - vismaz manā rīcībā esošā informācija liecina, ka nocirstais koksnes apjoms nepārsniedz pieaugumu.

Tad nu nekritisks vai vienkārši labticīgs cilvēks, redzot, cik patiesi ir pirmie apgalvojumi (un, redz, pat dabas draugi tos nenoliedz!), atviegloti nopūšas - jā, mežu apsaimniekošana Latvijā tiešām ir ilgtspējīga.

Bet te nāk āķis - pirmais apgalvojums saka to, ka Latvijā vienmēr būs meži (t.i., vietas, kur savvaļā aug koki), bet nemin to, kādi tie būs un kas mežos dzīvos, bet otrais vispār nerunā par mežu, bet tikai par koksni. Protams, gan mežu platību, gan koksnes plūsmu var izmantot kā divus rādītājus, bet tie vien ne tuvu neliecina par to, ka meži tiktu apsaimniekoti ilgtspējīgi.

Tas, kas ir mana galvenā rūpe un kompetence, ir putni, un arī putnu populāciju (bet, protams, ne tikai) stāvoklis ir jāņem vērā, runājot par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Šodien vienā diskusijā kā ilustrāciju "mežu dabiskajai dinamikai" dzirdēju šādu piemēru: Somijā mežs, kurā dzīvojuši medņi, nocirsts 10000 ha lielā kailcirtē, bet pēc sešdesmit gadiem medņi atkal ir klāt, tātad nav jāsatraucas, ja tagad kāda suga "iet uz leju", jo "dabiskās dinamikas" rezultātā tā atkal atnāks atpakaļ. Aizmirstas tikai tas, ka, lai mednis atgrieztos izcirtumā (jau?) pēc sešdesmit gadiem, tam ir jābūt, no kurienes atgriezties.

Nedaudz sabiezinot krāsas, varu piedāvāt piemēru: Mēs tagad varētu ņemt un nocirst visus priežu mežus Latvijā. Medņi, protams, izzustu. Paietu piecdesmit vai sešdesmit gadi, meži atkal būtu mednim piemēroti, bet, ja mednim nav bijis, kur patverties, medņu šajos mežos nebūtu. Tuksneša Latvijā nav, medņu arī nav... Vai mums ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana?

---

Skaidrībai - ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija no Meža politikas:
"ilgtspējīga" apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju
pārvaldīšanu un izmantošanu tādā veidā un pakāpē, lai saglabātos to
bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un
potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās
funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, kā arī, lai
neizraisītu draudus citām ekosistēmām"

pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

Cirvis - viņš dzīvo Latvijas mežos

Šķiet neviens vairs nenoliegs, ka Latvijas sabiedrībai meži rūp. Ja sen gan vairs caur sidarba birzi neejam, ne zariņa nenolauzuši. Tagad mums mežs rūp kā eksporta nodrošinātājs, darba vietu radītājs, nodokļu (un peļņas arī drusciņ) avots... un vēl ir tā sabiedrības daļa, kas mežā grib dzirdēt putnu balsis, lasīt ogas, elpot svaigu gaisu, sportot vai medīt galu galā.

Šobrīd gan bieži vien valsts attīstības (un peļņas arī drusciņ) vārdā bieži vien tiek aizmirsts par to, ka mežā neaug tikai koksne vien. Mežu apsaimniekošanas vēriens citādi domājošos brīžiem noved tādā izmisumā, ka sakrājies rūgtums laužas ārā visos iespējamos (ne vienmēr gluži konstruktīvos) veidos, bet tam pretī ir dzelžaina statistika, ka mežu kļūst arvien vairāk, cērtam tā, ka vēl pāri paliek utt. Kāds reiz teicis, ka ir meli, lieli meli un statistika... Problēma ir tā, ka statistika rada neapgāžamas patiesības ilūziju, un, ai, cik viegli tā pakļaujas interpretācijai! Mēs sakām - izcirstās koksnes krāja pārsniedz pieaugumu, un tā var būt pilnīga patiesība, bet neliecina pilnīgi NEKO par to, kas notiek mežā (Vai tas, ko cērtam, ir tas pats, kas pieaug? Vai arī citu meža vērtību, ne tikai koksnes, pieaugums pārsniedz mežizstrādes negatīvo ietekmi? Vai netiek nocirsti meži, kuru "nekoksnes" un "nenaudas" vērtība ir lielāka nekā nocērtot iegūtā peļņa?)

Bet kamēr mēs Saeimā, Ministru kabinetā, presē, internetā vai uz ielām strīdamies par to, kā mežos saimniekot, mežos rosās īstais saimnieks - Cirvis. Kamēr mēs veicinām ilgtspējīgu un sabalansētu mežu apsaimniekošanu, Cirvis nocirvjo trīspirkstu dzeņa ligzdošanas vietu... Kamēr mēs stāstām, kā mežs baro pensionārus, Cirvis atstāj kapsētu izcirtumu ielokā... Kamēr mēs lielāmies, cik zaļi uz Eiropas fona esam, Cirvis nocērt Eiropā aizsargājamus mežus...

Lai godinātu meža īsteno saimnieku esam nopūtuši putekļus nu jau vairāk nekā desmit gadus vecajai balvai "Cirvis 200X", palūkojušies, ko piedāvā mūsdienu iespējas, un sākuši veidot Cirvja fotoalbumu. Ikkatrs, kas mežā redzējis Cirvja pēdas, ir aicināts piedalīties. Neļausim Cirvja devumam nogrimt aizmirstībā un politiķu strīdos!

Uzzini vairāk: http://www.draugiem.lv/cirvis/

ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

Pastaiga dzīvības pilnā naktī

Mums, kas esam dienas radījumi, droši vien bieži šķiet, ka nakts ir laiks, kad ir tumšs un kluss. Reizēm ir labi, ja dzīve piespiež naktī iziet ārā un pārliecināties, ka dzīvība visapkārt mudž. Šoreiz piespieda nevis dzīve, bet kolēģim dotais solījums piedalīties griežu uzskaitēs.

Tā nu devos siltajā jūnija beigu naktī skaitīt griezes. Sākumā, soļojot caur mežu, tiešām kluss... Bet, izejot laukmalā, jau dzird - jā, tālumā griež! Nogriežos no lielā ceļa un pa izbraukātām sliedēm laukā dodos virzienā, kurā, lai gan tas ir tepat pie mājām, pa dienu vispār neesmu gājis. Kādu gabalu uz priekšu mežmalā tarkšķ vakarlēpis, bet pēc brīža pievienojas vēl viens rūciens - pa celiņu uz manu pusi lēni rāpo mašīna. Šajā vietā cilvēki ap pusnakti droši vien pārāk bieži nestaigā, tāpēc nav brīnums, ka mašīnas vadītājs piestāj, lai apvaicātos, vai es kaut ko meklēju (vispirm nez kāpēc krieviski). Saņēmis atbildi, ka skaitu putnus, šoferis pasmaida kārtīgu "jocīgs, bet nekaitīgs" smaidu un aizbrauc tālāk.

Tālāk mežmalā dzird tādus kā kviecienus, bet zālē kaut kas laiku pa laikam aizčabinās. Ceļš ved caur mežu, kur ceļmalā savu dibengalu mirdzina jāņtārpiņš. Nezinu, kāpēc, bet šo kukaini kaut kā vienmēr patīkami sastapt. Mežā atkal klusums, bet, iznākot no tā var dzirdēt ķauķus dziedam (drīz tos aizstās sienāži) - upes ķauķis (dze-dze-dze-dze-dze), kārklu ķauķis (srrrrrrrrrr) un, jā, var dzirdēt, ka tuvojos dīķim, - arī niedru strazds.

Atkal ceļmalas zālē kaut kas čab... Izklausās samērā liels. Ja tā būtu stirna, varētu sagaidīt, ka, izdzirdot mani tuvojamies, tā palēkdamās būs prom, bet, nē, šis tik čab, lēni līzdams caur zāli. Nākot tuvāk, var dzirdēt, ka līdējs tā kā elso. Nodomāju, ka varbūt suns, un ieslēdzu savu pieres lukturi, lai paskatītos. Kādu brīdi nekā neredz... Bet tad no zāles man gandrīz pie kājām izspraucas āpsis. Stāv, mana luktura apžilbināts, un domā... Paiet dažus soļus un vēl padomā... Laikam beidzot izdomājis, ka aiz lampiņas nevarētu būt nekas labs, (vai arī saodis mani), apcērtas un aizdipšina pa ceļu, tuklajam dibenam pazūdod tumsā. Es palieku stāvot topošajam bioloģijas doktoram nepiedienīgi bērnišķīgi priecīgs - jau kopš bērnības biju gribējis redzēt āpsi dabā, bet līdz šim nebija laimējies.

Tumsā pie sevis smaidīdams, dodos tālāk. Ceļš ved caur Lesteni, un tur atkaļ dzīvība - reliģiski vai vieglprātīgi jaunieši kaut kur tumsā bauro: "Aleluja!", bet tradicionāli jauniešu iecienītā autobusa pietura tumša un klusa. Pie leģionāru kapiem tirkšķ kārklu ķauķis. Tepat netālu dzird, kā meža pūces mazuļi sauc pēc barības, bet uz ceļa - kaut kāds jocīgs tumšs objekts. Ieslēdzu lukturi un redzu, ka ne jau viens vien - mazais ezis stāv, piebāzis degunu lielajam ezim. Luktura gaismā eži saraujas, tāpēc slēdzu to ārā un atstāju abus mierā.

Izmisīgi lūdzošs, skaļš "īīīī" atskan no tuvējā koku pudura. Ausainās pūces mazuļi! Šogad vēl ausaino pūci dzirdējis nebiju (tā kā pa naktīm maz apkārt vazājos, tad katru gadu nemaz to nedabūju). Arī šeit dzied griezes, ierejas kāds manis pamodināts suns, un satraukti bļaustīdamies tumsā aizlido melnais mežastrazds.

Cauri mežam tuvojos mājām. Viena grieze bļauj arī mūsu aizaugušajā pļavā. Pie mājas mani sagaida vēl viena dzīvība, melna un ar izkārtu mēli. Varbūt priecājas par to, ka esmu pārnācis, bet varbūt vienkārši par to, ka tiks priekšnamā gulēt. Virs ieejas durvīm esmu atstājis iedegtu lampu, kas pievilinājusi bariem kukaiņu (mans brālis, kas sācis aizrauties ar tauriņiem, droši vien priecātos), pat viena airvabole (droši vien no dīķa) lēni rāpo pa sienu.

Pulkstens ir ap pustrijiem. Ar dzīvi un pasākumu apmierināts un cenšoties nedomāt par to, cikos jāceļas, dodos gulēt.

trešdiena, 2011. gada 29. jūnijs

Iz Meža likuma grozījumu apspriešanas: Latvijā mežu būs vairāk

Nu jau ilgu laiku pamazām top grozījumi svarīgākajā normatīvajā aktā, kas regulē Latvijas mežu apsaimniekošanu - Meža likumā. Šobrīd plānotie grozījumi tiek apspriesti Saeimas izveidotā darba grupā. Skaidrs ir tas, ka šis darbs notiks vēl ilgi, un pateikt, kāds galu galā būs Meža likums, ir tik pat neiespējami, kā pateikt, kad grozījumi tiks pabeigti (jo, protams, ne jau darba grupa ir pēdējā instance, kurā likumprojekts tiks skatīts). Bet procesa gaitā gadās pa kādai interesantai vēsmai, ar kurām nagi niez padalīties...

Redz, piemēram, ja viss ies paredzamo ceļu, tad varam sagaidīt lēcienu (nevaru prognozēt, cik lielu) Latvijas mežu platībās, jo, lūk, kādi divi grozījumi apgrozās pašreizējā piedāvājumā:

1. Meža likums turpmāk varētu attiekties arī uz zemēm, kas ne Valsts meža dienesta, ne valsts kadastra reģistros pagaidām neparādās kā mežs, bet uz kurām vismaz 0,5 hektāru platībā izveidojusies mežaudze.

2. Mežs turpmāk varētu būt "ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz piecus metrus..."

Par pirmo punktu nav īsti, ko piebilst - pilnīgi loģiski, ka vietas, kur reāli aug mežs, būtu jāpieskaita mežam. Otrais punkts arī ir loģiski pamatots - meža definīcija Latvijas Meža likumā tiek saskaņota ar starptautisko meža definīciju. Skaidrības labad jāpiebilst, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošo Meža likumu par mežu uzskata vietas, kur koki var sasniegt vismaz septiņu metru augstumu.

Nezinu, vai kāds var tagad pateikt konkrētus skaitļus, bet skaidrs ir tas, ka meži pēc jaunās definīcijas iebrauks iekšā teritorijās, kas pašlaik skaitās purvi, tā samazinot purvu aizsargjoslas un, kā jau minēju kopējās mežu platības (un koksnes apjoms!) Latvijā palielināsies, un likumsakarīgi - gan aizsargjoslu pārbīde, gan kopējās mežu platības palielināšanās nozīmē to, ka... būs vairāk, ko cirst. Bet ne jau piecmetrīgas purva priedītes kāds cirtīs - uz šo kociņu rēķina būs pieejams lielāks apjoms lielo koku.

Kā jau teicu, nevar vēl zināt, kas no grozījumiem Meža likumā galu galā iznāks, bet, tā kā abi minētie punkti ir visnotaļ pamatoti, tie visticamāk arī tiks saglabāti. Tad nu esam gatavi tam, ka mežu platības Latvijā palielināsies, un paturam prātā, ka:

1. Patiesībā jau nekas palielinājies nav, un platības pieaugums ir rotaļāšanās ar skaitļiem un definīcijām, nevis kādas plānveidīgas darbības sekas.
2. Reāli neizmantotas koksnes apjoma pieskaitīšana kopējam koksnes apjomam valstī nedrīkstētu kalpot par ieganstu ciršanas apjomu palielināšanai.

pirmdiena, 2011. gada 13. jūnijs

Kāpēc mežs nav burkānu lauks

Varbūt šķiet nedaudz jocīgi, ka gribu pastāstīt par šādu tēmu - gandrīz tāpat kā skaidrot, kāpēc zivs nav putns. Bet tā nu ir, ka dabas aizsardzības interešu pārstāvju kādreizējā pazobošanās, ka meži tiek apsaimniekoti kā burkānu lauki, ir kļuvusi par normālu "meža" nozares argumentāciju savas rīcības attaisnošanai. Pat nozares politiku veidojošie ierēdņi Zemkopības ministrijā nekautrējas televīzijā sludināt, ka "burkānu lauku taču jūs rudenī novācat, kāpēc lai to nedarītu ar mežu."

Nupat arī žurnālā "Baltijas Koks" visnotaļ cienījamais (un to saku pilnīgi bez ironijas!) LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis saka šādus vārdus (citēju tieši, lai neviens nedomātu, ka dzenu vellu): "Ikviens pamana lielu dimensiju kokus, uz kuru fona redzama arī meža bioloģiskā daudzveidība. Protams, ir tikai normāli, ka cilvēkiem tas rūp - man, tev, visiem. Bet kāpēc neviens nerunā par kukaiņu bioloģisko daudzveidību, skatoties uz labības lauku? Tāpēc, ka labība ir cilvēkam līdz krūtīm..." Esmu pārliecināts, ka Dubrovska kungs mežu gluži par lauku neuzskata, un šis izteikums vai nu pasprucis nevietā, vai izmantots savas domas skaidrākai ilustrēšanai, bet tomēr...

Tātad, kas atšķir mežu no burkānu lauka:

1. Mežā aug koki.
2. Koki ir daudzgadīgi augi, turpretī burkāni - divgadīgi (pēc diviem gadiem burkāns ir pagalam).
3. Daudzmaz dabiskā mežā ir dažāda vecuma koki, un tie neiet bojā visi uzreiz, tātad, daļai koku ejot bojā, mežs turpina pastāvēt.
4. Ņemot vērā koku un meža ilgmūžību tā bioloģiskā daudzveidība ir nesalīdzināmi lielāka nekā burkānu laukā. Jo ilgāk mežs pastāv, jo vairāk dažādu augu un dzīvnieku sugu tajā var apmesties.
5. Latvijā mežs ir dabiskā ekosistēma, kas nozīmē, ka bez cilvēka iejaukšanās tas var pastāvēt tik ilgi, kamēr klimats mainās tik būtiski, ka mežus aizstāj zālāji vai visa Latvija noslīkst jūrā, kurpretī burkānu lauks bez cilvēka līdzdalības ar laiku kļūst par... mežu.
6. Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, Latvijā dabiski ir sastopamas mežiem raksturīgas augu un dzīvnieku sugas, kas var apdzīvot arī stādītus mežus, kas, lai gan pēc būtības ir mākslīgi, tomēr ir pietiekami līdzīgi dabiskajām dzīvotnēm vismaz daļai šo sugu. Neesmu entomologs, tāpēc par kukaiņiem nevaru komentēt, bet to zinu droši, ka burkānu laukiem raksturīgas putnu sugas gan Latvijā nav sastopamas. Tātad dzīvnieku, kas varētu apmesties burkānu laukā, vienkārši ir mazāk.
7. Burkānu lauki ne tuvu nav tik daudzfunkcionāli kā meži - burkāni neregulē klimatu un ūdens režīmu, tiem nav (gandrīz) nekādas rekreācijas funkcijas, un vienīgais, ko var iegūt no burkānu lauka ir burkāni. Toties meža "burkāns" (t.i., koksne) ir tikai viena maza daļiņa no kopējā produktu un pakalpojumu klāsta, ko piedāvā mežs.
8. Burkānu lauki Latvijā ir privātīpašums, bet vismaz puse mežu pieder valstij...

Šie tad ir daži punkti, lai ilustrētu acīmredzamo - zivs (pat lidojošā) tiešām NAV putns.

Visbeidzot gribu piebilst, ka man un maniem kolēģiem rūp bioloģiskā daudzveidība arī biotopos, kas ne tikai "līdz krūtīm", bet pat tikai līdz potītēm. Piemēram, ir zināms, ka Latvijas laukos (un labības laukos tajā skaitā) putnu daudzveidība pēdējos gados iet uz leju, bet tas, kā teicis kāds rakstnieks, jau būtu cits stāsts un stāstāms citu reizi.

ceturtdiena, 2011. gada 19. maijs

Aptauja par izcirtumiem

Skatos, kā manu māju apkārtnē šopavasar rodas arvien jaunas kailcirtes, un saprotu, ka laikam man vienkārši nav paveicies - esmu trāpījies vietā, kur tagad pēc jaunās pieejas cirsmas sakoncentrētas. Sagribējās apjautāties, kā veicas citiem, jo, redz, lielākajai daļai tautas, kas dzīvo valsts mežos vai to tuvumā, šogad vajadzētu dzīvot pilnīgā mierā. Kāpēc tā? Skaidroju:

Teorētiski AS "Latvijas valsts meži" uzsāktā cirsmu koncentrācija izpaužas tā, ka visa valsts tiek sadalīta dažos lielos gabalos (sauksim tos par plānošanas reģioniem), no kuriem katrs tiek sadalīts septiņos mazākos gabalos (sauksim tos par plānošanas vienībām). Lūk, vienā no šīm plānošanas vienībām vienā gadā tiek nocirsts viss, ko nu atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai var nocirst, bet pārējās sešas plānošanas vienības tiek atstātas mierā (līdz turpmākajiem gadiem).

Tad nu iznāk tā, ka no katriem septiņiem Latvijas valsts mežos vai to tuvumā dzīvojošiem ļaužiem, jaunas kailcirtes savu māju apkārnē šogad vajadzētu redzēt tikai vienam (ak, es nelaimīgais viens!). Nepretendējot uz statistiski pilnīgi korektiem rezultātiem, vienkārši, lai nedaudz apmierinātu savu ziņkārību uzzināt, cik mana teorija ir pareiza, esmu radījis šo aptauju (lai atbildētu, jāieiet "Draugos"): http://www.draugiem.lv/lob/polls/

Ar nepacietību gaidīšu Jūsu atbildes!

piektdiena, 2011. gada 29. aprīlis

Emocijas un dabas aizsardzība

Kad kāds vairāk vai mazāk "cilvēks no malas" mēģina ar sarežģītiem jautājumiem pakacināt kādu no dabas aizsardzības sfēras, klasiskākais jautājums ir: "Kāpēc tieši šitas pintiķītis ir vajadzīgs?" Biologs tad var mēģināt skaidrot bioloģiskās daudzveidības nozīmi, runāt par ekosistēmu stabilitāti un barības tīkliem un piramīdām vai (nedod Dievs!) par Eiropas Savienības prasībām, bet tas viss ir "bla bla bla" priekš normāla cilvēka. Var nolaisties līdz "Bet kāpēc tu te tāds esi vajadzīgs?", lai gan patiesībā atbilde ir: "Tāds pintiķītis ir, un tāpēc arī ir vajadzīgs." Viss.

Pirms kāda laika viesojos Ungārijā un skatījos, kā divi lielo sīgu tēviņi, pavasara pārņemti, viens otram draudēja un izrādījās. Skatījos un nedomāju par to, vai lielā sīga ir Putnu direktīvas 1. pielikuma suga, ko tā ēd un vai varbūt pati ir ēdama. Vienkārši skatījos un priecājos...

Pēdējos gados gan ir tāda tendence mēģināt visu izteikt naudā (sk. piemēram, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam), un vēlams pabāzt zem IKP (lai gan pat ekonomisti atzīst, ka šis rādītājs ir nepilnīgs). Nesen pat ir izrēķināts, kāda ir mežā sasēņoto sēņu vērtība u.tml. Viss, kas naudā neierakstās, ir "tikai emocijas".

Tas, ko reizēm ir grūti (vai negribas) apjēgt, ka arī emocijas skaitās. Pēdējā laikā, spriežot pēc zvaniem uz LOB, šķiet, vismaz daļa cilvēku sāk aptvert, "kāpēc šitas ir vajadzīgs", un aptvert to emocionālā līmenī. Es atkal runāju par mežu, un konkrēti par to nelāgo sajūtu, "kaut kur krūšu apvidū", redzot, kā tiek nocirsts tavs bērnības mežs, un aptverot, ka tavas dzīves laikā šāda meža te vairs nebūs... Cilvēks tad dodas pie meža apsaimniekotājiem vai pašvaldības un saņem atbildi, ka viņa satraukums ir "tikai emocijas"... Tāpēc arī LOB saņem zvanus, kuros reizēm ieskanas izmisīgas cerības, ka mežā izdosies atrast kādu īpaši aizsargājamu sugu vai biotopu. Kaut kā viegli aizmirst, ka vismaz valsts mežs pieder, lai cik patētiski tas skanētu, tautai, kam (varbūt atšķirībā no dabas aizsardzības organizācijām, ministrijām u.tml.) ir tiesības vadīties pēc emocijām. Ja vietējie iedzīvotāji grib, lai mežs tiktu saglabāts, kas gan tas par "augstāku labumu", kā dēļ viņiem to var liegt? IKP?

Protams, protams, jāpatur prātā ne tikai emocijas, bet arī veselais saprāts, likumdošana un arī citu(!) emocijas, taču teikt, ka emocijas nav arguments manuprāt ir nevietā. Lai kādam nerastos sajūta, ka esmu zaļais ekstrēmists, kas tūlīt ies pie kāda koka mežā ķēdēties, gribu vēlreiz uzsvērt, ka neesmu pret mežu ciršanu kā tādu. Ir iespējams mežā iegūt koksni, bet pašu mežu (un nevis tikai "meža zemi" izcirtuma formā) saglabāt. Bet, protams, vienkāršāk un ātrāk ir paņemt hārvesteri un nobliezt visu nogabalu vienā piegājienā.

pirmdiena, 2011. gada 21. marts

Par labajiem un sliktajiem putniem

"Labdien! Vai Ornitoloģijas biedrība? Man pie mājām dzīvo vanags."
"Paldies par informāciju..."
"Vajadzētu atbraukt un viņu likvidēt."

Lai gan mūsdienās sabiedrības vairākumam (es ceru) tas varētu šķist jocīgi, līdzīgus zvanus ir nācies uzklausīt ne reizi vien. Vai nu jālikvidē, tāpēc vien, ka vanags, vai varbūt tāpēc, ka "bērnu acu priekšā" saplosījis balodi vai dzeni. Latvijas pēdējās nebrīvvalsts laikā tik populārā putnu dalīšana "labajos" un "sliktajos" vai "derīgajos" un "kaitīgajos" joprojām ir dzīva, lai gan, paldies Dievam, ne vairs tik populāra.

Un kāpēc putni ir slikti? Visbiežāk - tāpēc, ka ēd kādu citu dzīvnieku. Vanags nobeidz vistu - jālikvidē! Stārķis apēd griezes mazuli - jālikvidē! Ir pat gadījies uzklausīt (un es nejokoju!) šādu stāstu: "Es pļauju pļavu, un maita stārķis klāt un nolasa visus irbju mazuļus." Vecais stāsts par skabargu cita acī un baļķi savējā, vai ne?

Kā man vecāki teica "tā tas dabā ir iekārtots" - kāds kādu vienmēr apēd. Ja nu mēs paši vēl būtu budisti un veģetārieši, bet, nē, ēdam dzīvo radību tāpat kā visi "kaitīgie" putni, un nemaz nesatraucamies, ka darām to bērnu acu priekšā. (Skaidrības labad jāpiebilst, ka arī es pats neesmu veģetārietis). Turklāt reizēm putnu kaitīgums izriet no tā, ka tie apēd kādu radījumu, ko mēs paši labprāt būtu apēduši (vai nu tā vista, vai kāds medījams zvērs, piemēram, zaķis). Tātad vienkārša barības konkurence, nevis mūsu cilvēciskie morāles standarti.

Protams, ir reizes, kad putns kļūst par "sliktu" tāpēc, ka apēdis kādu "labu" putnu. Piemēram, tas pats vanags, kas dzenīti saplosījis. Bet dzenītis varbūt vēlāk būtu no kāda būrīša izķeksējis un apēdis zīlīšu mazuļus. Bet par zīlīti atkal ir (reāls) stāsts, kā tā zeltgalvīti noķērusi un izēdusi tam smadzenes. Nu, kurš putns ir sliktais? Visi?

Interesanti, ka jau 1936. gadā savā grāmatā "Latvijas putni" N. Tranzē un R. Sināts raksta: "Jautājums par putnu kaitīgumu un derīgumu ir vecs, un mūsu laikos var pat teikt, ka šis jautājums ir jau novecojies," un "Tagad mūsu dienās jau vispār zināms, ka ne katrs "plēsīgs putns" ir kaitīgs."

Redz, jau trīsdesmitajos gados putnu dalījums derīgajos un kaitīgajos tika uzskatīts par novecojušu, tomēr daļa sabiedrības vēl līdz mūsdienām ir spējusi saglabāt pārliecību, ka lai izskaustu ļaunumu pasaulē, jāsavācas kopā visiem labajiem un jāapsit visi sliktie...

ceturtdiena, 2011. gada 10. marts

Demagoģijas paraugstunda

Lai mazinātu negatīvo auru manam blogam un nebojātu nervus pats sev, apsolos, ka šis būs pēdējais ieraksts par Al Jazeera filmu "Latvia's Pulp Fiction" un tās atbalsošanos Latvijā. Biju jau tā kā nomierinājies, bet palasījos februāra numuru žurnālam "Baltijas Koks" un atkal uzskrūvējos...

Tas jau sen ir skaidrs, ka koksnes nozarei (smukuma pēc sauktai arī par meža nozari) vienmēr ir taisnība. "Zaļie" tikai bļauj, jo grib visu aizliegt un pa tam lāgam Eiropas naudu dabūt, FSC sertifikāta auditori ir nekompetenti (jo, redz, ir biologi, nevis mežsaimnieki), Valsts kontrolei mēs vienkārši nepiekrītam, bet arābi neko nesaprot un visu dara sev vien zināmu ekonomisku interešu vārdā.

Ja nu gadījumā tauta kādā brīdī sašūmējas un sāk domāt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā un varbūt Al Jazeera var brīvi runāt tikai tāpēc, ka no mūsu nozares naudas nav atkarīga, te ir dažas pamācības, ko darīt, lai kaitīgās domas un apgalvojumi šķistu nepareizi un bīstami (visi ir konkrēti piemēri no TV sižetiem un minētā žurnāla):

1. Saistiet šos apgalvojumus ar latviešu nacionālajām jūtām ("Arābu televīzija izsmej Latviju" (TV3); "Šūpot tik svarīgu tautsaimniecības nozari var atļauties tikai (..) kontrolētas neatkarības piekritējs" (Baltijas Koks))

2. Pretstatiet tos cilvēciskajām vērtībām ("Šī uzbrukuma upuri būs (..) ģimenes, bērni..."(BK))

3. Salīdziniet šo informāciju, ar kaut ko, kas jau ieguvis sliktu slavu (nu, piemēram, Pola Holandera filmu "Buy Bye Beauty").

4. Atrodiet teiktajā kādu sīku kļūdu un vispāriniet ("Rīgas universitātes" pieminēšana liecinot par "filmas veidotāju paviršo un vienaldzīgo attieksmi")

5. Pasludiniet apgalvojumus par mītiem, vēlams pretnostatot realitātei (LNT)

6. Visbiedzot izsakiet aizdomas, ka tas viss ir daļa no lielāka plāna (mums latviešiem patīk sazvērestību teorijas).

Pamēģiniet jebkuru apgalvojumu (piemēram, "smēķēt ir kaitīgi") izlaist caur šiem sešiem punktiem, un būs skaidrs, ka apgalvojums ir pilnīgas blēņas vai vēl sliktāk - sazvērestības izpausme!

Diemžēl man ir stipras aizdomas, ka Latvijas mežos nekas neuzlabosies, kamēr tos apsaimniekojošās nozares galvenais instruments būs demagoģija, sertifikāciju tiks mēģināts atjaunot sarunu ceļā (nevis uzlabojot savu darbu), tiks rīkotas konferences, kurās pašiem sev apliecināt, ka viss taču ir kārtībā, tiks izplatīta "objektīva un pozitīva informācija", un sabiedriskajām attiecībām nozarē būs lielāka nozīme nekā Meža politikas īstenošanai...

pirmdiena, 2011. gada 21. februāris

Mīti un realitāte par "Mītiem un realitāti"

Tradīcijas jāturpina, tāpēc šoreiz par LNT šīvakara filmu "Latvijas meži - mīti un realitāte". Es pieļauju, ka LNT objektivitāti tāpat neviens augstu nevērtē, tāpēc arī man nebija pārsteigums, ka, protams, arī šoreiz neviens no dabas aizsardzības puses uzklausīts netika. Tika izmantots vienīgi vecs ieraksts intervijai ar Uģi Rotbergu un arī tikai tāpēc, lai pateiktu, ka Rotbergs runā muļķības. Netika uzklausīts arī neviens iedzīvotājs ("ogotājs un sēņotājs"), kura piemājas mežs ir nocirsts. Tad nu vīri, kas ekonomiku labi pārzina, runāja gan par ogošanu, gan par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Šoreiz tāds smalks gājiens bija tas, ka arī no "Latvijas valsts mežiem" neviens nerunāja, bet citi stāstīja, cik LVM labi un pareizi strādā (ja vien viņiem ļautu strādāt, kā vēlas).

Tā ir laba pieeja nosaukt kaut ko par "Mīti un realitāte". Tad katram muļķim ir skaidrs, ka "mīts" ir blēņas, bet "realitāte" - vienīgā patiesība. Viss tik melns un balts uz paplātes nolikts, ka nevienam pašam nav galva jālauza. Gan "mītu", gan "realitātes" raidījumā bija tik daudz, ka nav ne iespējams, ne vajadzīgs visu analizēt, bet te daži punkti, kas man šķita būtiskākie:

"REALITĀTE": Mežu platības Latvijā ir dubultojušās (versijas filmā atšķīrās vai nu no pirmajiem Ulmaņa laikiem vai no 20. gs. 50. gadiem).
KOMENTĀRS: Jā, mežu Latvijā ir kļuvis vairāk. Pirmais jautājums: Nu un tad? Ko mums no tā vajadzētu secināt - ka cirst var vairāk? Ka mēs nespējam nocirst visu? Ka agrāk bija, atvainojos, sūdīgi, un tagad labi? Ka mums vajadzētu panākt, lai ir tik, vēlreiz atvainojos, sūdīgi, kā bija kādreiz? Otrais jautājums: Kas ir mežs? Vecas statistikas man pie rokas nav, bet te viena bildīte (no oficiālajiem Valsts mežu dienesta datiem), kas parāda to, ka vismaz pēdējos gados tas, kā platība ir palielinājusies ir izcirtumi un mežs, kas jaunāks par 10 gadiem, kamēr vecāka meža platības ir samazinājušās:


"REALITĀTE": Bez cilvēka palīdzības kārtīgs mežs izaugt nevar. Neapsaimniekoti meži būs kā Sibīrijā, kur koki sakrituši krustām šķērsām. Neviens saimnieks tādus negribētu.
KOMENTĀRS: Nē, tieši mežs ir tā ekosistēma, kas bez cilvēka iejaukšanās var iztikt ļoti labi. Privātās un ne tik privātās sarunās pat Latvijas Kokrūpniecības federācijas šefs atzīst, ka ne jau mežam vajag cilvēku, bet cilvēkam mežu. Tieši cilvēka neskartie meži ir viena no lielākajām dabas vērtībām un attieksme, ka šie meži nav kārtīgi vai vērtīgi, ir tradicionālais "koksne-nauda" skatījums uz mežu.

"REALITĀTE": Katru gadu izcērt vien 12 miljonus kubikmetru meža, bet "Silava" aprēķinājusi, ka pieaugums ir 25 miljoni kubikmetru.
KOMENTĀRS: Lai gan precīzi skaitļus neatceros, esmu bijis vairākās sanāksmēs, kur "Silava" savu pētījumu rezultātus ir prezentējusi, un viņu lūgums vienmēr ir bijis NEIZMANTOT šo pieauguma aprēķinu dažādās diskusijās, jo nav zināms, kāda ir mežu dabiskā "mirstība". Runājot līdzībās (bet statistika ir īsta): 2009. gadā Latvijā piedzima 21750 mazuļi. Uz šādas dzimstības fona šķiet pilnīgi nebūtiski tas, ka emigrēja tikai 7388 cilvēki (apmēram trešā daļa no dzimstības). Tātad Latvijā ar demogrāfiju tāpat kā ar mežiem viss ir kārtībā!

"REALITĀTE": Samazinoties mežizstrādes apjomiem, palielināsies bezdarbs.
KOMENTĀRS: Sk. grafikus manā ierakstā 13. februārī

"REALITĀTE": Nav vērts uztraukties par to, ko stāsta arābu televīzija "Al Jazeera", jo šai televīzijai nav lielas ietekmes. Ja filmu rādītu, piemēram, BBC, tad gan būtu problēma.
KOMENTĀRS: Ziņkārības dzīts pēc "Al Jazeera" sižeta noskatīšanās sazinājos ar kolēģi Lielbritānijā (sabiedrisko attiecību speciālistu turienes ornitoloģijas biedrībā), lai apvaicātos, kā briti šo kanālu vērtē. Viņš atbildēja, ka attieksme pret "Al Jazeera" esot tāda pati kā pret citām televīzijām. Neoficiāla informācija (t.i., baumas) liecina, ka BBC iekšējā cenzūra ir pārāk liela, lai šādus sižetus atļautos rādīt.

Visbeidzot gribēju piebilst, ka nu nekādi nevaru saprast, kāpēc Latvijas televīzijas, runājot par "Al Jazeera" filmu "Latvia's Pulp Fiction", spītīgi izvairās no filmā runājušo cilvēku (vietējo iedzīvotāju un dabas aizsardzības interešu pārstāvju) intervēšanas. Tie taču nav nekādi Kataras arābi! Viņi dzīvo starp mums!

svētdiena, 2011. gada 13. februāris

Turpinājums par mežiem - Al Jazeera un LNT

Ja reiz esmu iesācis komentēt Latvijas televīzījās atspoguļoto informāciju par "Al Jazeera" sižetu par mežu apsaimniekošanu Latvijā, jāturpina vien to darīt. Šovarak ziņa par "Al Jazeera" filmu bija skatāma raidījumā "LNT Top 10". No vienas puses - šoreiz sižets no aptaujāto viedokļa bija izdevies par kapeiku objektīvāks nekā TV3. Pat Uģis Rotbergs bija pamanījies iekļūt starp runātājiem. Tas, kas šoreiz kaitināja visvairāk bija absolūti sagrozītais un pārspīlētais "Al Jazeera" filmas pārstāsts. Ilustrācijai - LNT stāsta, ka arābu televīzijas sižetā minēts, ka mežus Latvijā izcērt divreiz lielākā apjomā nekā tas ir ar likumu atļauts. Bet patiesībā minētajā sižetā stāstīts, ka Latvijā strādājošo hārvesteru jauda ir divreiz lielāka nekā ar likumu atļautais ciršanas apjoms. Par hārvesteru jaudām maz zinu, tāpēc nevaru spriest, vai "Al Jazeera" stāsta patiesību, bet šā vai tā skaidri redzams, ka paši LNT šo teikumu interpretējuši tā, lai dramatiskāk izklausītos. Nav jau teikts, ka hārvesteri strādā uz pilnu jaudu, turklāt likums ciršanas apjomu nosaka tikai valsts mežos, bet hārvesteri strādā arī privātajos. Šis ir tikai viens piemērs tam, cik neobjektīvs ir LNT pasniegtais pārstāsts, tāpēc mans aicinājums visiem, kam tas interesē, nevērtēt "Al Jazeera" sižetu pēc pārstāsta Latvijas televīziju raidījumos, bet noskatīties to un vērtēt pašiem.

Šajā pašā sižetā bija interesanti klausīties ekonomisko interešu pārstāvju komentārus, kas kārtējo reizi bija piesātināti ar klasiskām demagoģiskām klišejām. Sak, mežu pēdējos piecdesmit gados esot vairāk kļuvis. Jā, meža zemju(!) platības Latvijā tiešām ir palielinājušās, bet ar to pamatot ciršanas apjomu palielinājumu ir līdzvērtīgi kā pateikt: "Pēdējos desmit gados Latvijā dzimst daudz bērnu, tāpēc tagad cilvēkus laidīsim pensijā no 40 gadu vecuma." Ja meža platības palielinās TAGAD, tad ciršanas apjomu palielināt varēs PĒC 100 GADIEM!

Vēl viens domu grauds, ko klausīties nu jau kļūst kaitinoši, ir tas, cik daudz cilvēkus meža nozare nodarbina un cik daudz nodokļus maksā. Pavisam atklāti varu teikt, ka man nav naida pret kokrūpniecību kā tādu - es kurinu krāsni ar malku, man patīk koka mājas un riebjas plastmasas logi. Taču es neesmu tik naivs, lai ticētu, ka kāds bizness strādā ar mērķi samaksāt vairāk nodokļus, palielināt nodarbināto skaitu vai pabarot pensionārus. Uzņēmējdarbības vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa! Šāds mērķis, protams, ir saprotams un attaisnojams, jo līdz zināmai robežai dod arī "sabiedrisko labumu" (piem., tos pašus nodokļus un darba vietas), bet tikai līdz brīdim, kad tas nenonāk pretrunā ar peļņas gūšanu. Ilustrācijai varu piedāvāt divus grafikus, kas nav manis izdomāti, bet no oficiālās statistikas ņemti:


Šajos grafikos labi redzams, ka meža nozarē strādājošo skaits kopš 2004. gada ir samazinājies gandrīz divas reizes, lai gan mežizstrādes apjomi ir bijuši svārstīgi, un 2009. gadā tie bijuši 2004. gada līmenī. Nu nevar vainot "zaļos" un dabas aizsardzību pie darba vietu sarukuma nozarē, ja skaidrs ir tas, ka pašas nozares mērķis ir izcirst pēc iespējas vairāk ar iespējami mazāku darbinieku skaitu!

LNT sižeta nobeigums nevilšus izraisīja smaidu: Burkovska kungs paziņoja, ka tikšot izplatīta "objektīva un pozitīva" informācija par situāciju Latvijas mežos. Interesants uzstādījums, ka objekīvai informācijai noteikti jābūt pozitīvai! Bet var jau būt, ka domāts bija kā vecajā jokā - ja gribi apprecēt skaistu, gudru un bagātu sievieti, būs jāprecas trīsreiz...

piektdiena, 2011. gada 11. februāris

Meža putnu aizsardzībai ar Eiropas prasībām nepietiek

Bieži vien dabas aizsardzība Latvijā notiek tikai tik daudz, cik prasa "Eiropa". Tā vien šķiet, ka paši neko sargāt negribam, bet vienkārši baidāmies no tā, ka Eiropa sados pa muguru, ja prasības nepildīsim. Gatavojoties Eiropas Ornitologu savienības konferencei, izdomāju paanalizēt, cik lielā mērā Eiropas prasības, šajā gadījumā tā sauktā Putnu direktīva, aizsargā mūsu putnu sugas. Būtībā Putnu direktīva aizsargā visus Eiropas savvaļas putnus un nosaka to, ka putnus nedrīkst galēt (ar izņēmumiem), traucēt utt., vienu vārdu sakot, jārūpējas par to labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Reālajā dzīvē gan Putnu direktīva bieži vien tiek noreducēta uz tās 1. pielikumā uzskaitītajām sugām (īpaši aizsargājamām), kuru aizsardzībai tiek veidotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (Natura 2000 teritoriju tīkla ietvaros).

Tā kā Natura 2000 tīkla izveide Latvijā lielos vilcienos ir pabeigta, varētu pieņemt, ka to, ko nu Eiropa mums prasa sargāt, to sargājam. Neņemot vērā dažus ekstrēmus retumus, Latvijā ligzdo 58 Putnu direktīvas 1. pielikuma sugas. Ja pieņemam, ka tā putnu populācijas daļa, kas ligzdo Natura 2000 teritorijā ir aizsargāta, tad visaizsargātākās no šīm ir purva putnu sugas (vidēji 61% šo sugu populāciju ligzdo Natura 2000 vietās), tām seko lauku sugas (40%), ūdeņu sugas (39%) un piekrastes sugas (35%), bet pašas pēdējās, ar vidējo populācijas aizsardzības līmeni tikai 11%, ir meža putnu sugas. No vienas puses iznāk labi - mūsu mežos arī ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām vēl dzīvo daudz putnu, kas Eiropas mērogā ir īpaši aizsargājami. No otras puses, tie (vidēji) 89% paliek Eiropas likumu neaizsargāti. Jā, jā, populāciju lielumi samazināties nedrīkst (arī par to Eiropa dod pa muguru), bet tāda īsta mehānisma sugu aizsardzībai ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām pagaidām nav...

...vai, pareizāk sakot, gandrīz nav. Dažām meža putnu sugām Latvijā var veidot mikroliegumus, un no populācijas aizsardzības līmeņa viedokļa vismaz daļai sugu (piemēram, melnajam stārķim un mednim) tie ir daudz būtiskāki nekā Natura 2000 teritorijas. Problēma tikai tā, ka mikroliegumi ir tikai mazi aizsargāti meža pleķīši ligzdu apkārtnē, kas bieži vien visu sugai nepieciešamo nenodrošina (t.i., ja nocirsts tiek viss pārējais, arī mikroliegums neko īsti nedod), un ar visu to reti kurai sugai aizsardzības līmenis ir virs 10% kopējās populācijas.

Tām sugām, kas Putnu direktīvas 1. pielikumā vai kam mikroliegumi veidojami, vēl ir paveicies, bet ir ne viena vien suga (vistu vanags droši vien ir labākais piemērs), ko Eiropa īsti neaizsargā un kam mikroliegumus veidot arī nav paredzēts, bet kam tik labi nemaz neiet.

Nav šaubu, ka tad, ja gribam nodrošināt meža putnu saglabāšanos, gan Putnu direktīvai, gan mikroliegumu viedošanai ir liela nozīme, bet ar to vien ir par maz. Patiesībā jebkuras sugas jēdzīgai aizsardzībai nepietiek arī īpaši aizsargājamu teritoriju (vienalga, kādu) izveidošanu, aizmirstot par to, kas notiek ārpus tām. Vienmēr būs zināma populācijas daļa "ārpusē", kuru pazaudēt mēs negribētu (nedod Dievs, Latvijā saglabātos tikai tie 3% melno dzilnu, kas ligzdo Natura 2000 vietās!). Visu Latviju par aizsargājamo teritoriju padarīt arī nebūtu jēdzīgi, tāpēc jādomā par sugu aizsardzību ne tikai vietu, bet ainavas (vai valsts) līmenī (un nevis tikai nosaucot kādu sugu par īpaši aizsargājamu). Ja atgriežamies tieši pie meža sugām, tad jādomā, kā mežā saimniekot - ekoloģiskie koki, kas atstāti izcirtumos, ir vērtīgs pasākums, bet noteikti būtu jādomā arī par miera periodu putnu ligzdošanas laikā un kailciršu īpatsvara samazināšanu, vecu mežu aizsardzību, "ekoloģiskajiem koridoriem" starp īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (lai tās nekļūtu par saliņām tuksnesī) utt. Bet to visu mums Eiropa neprasīs, būs vien pašiem jāgrib...

piektdiena, 2011. gada 4. februāris

Par mežiem - Al Jazeera un TV3


Internets man te mežā lēns un dators pilns līdz lūpai, tāpēc viegli tas negāja, bet galu galā noskatījos nu jau daudz kur izreklamēto "Al Jazeera" filmu "Latvia's Pulp Fiction" par mežu apsaimniekošanu Latvijā. Pēc TV3 sižeta par šo filmu nu nevarēju nenoskatīties! TV3 šī filma tika pieteikta kā "arābu televīzija izsmej Latviju". Es, Latvijas patriots būdams, tad nu pacietīgi gaidīju, kamēr filma ielādēsies, lai redzētu, ko tad tie arābi par manu valsti smejas...

Ne nu smejas ne kā. Rāda un stāsta, cik vērtīgi mūsu meži, un cik nesaprātīgi tie tiek apsaimniekoti - valsts mežu apsaimniekotājam FSC sertifikāts, kas (teorētiski) apliecina dabai draudzīgu saimniekošanu mežā, ir atņemts, bet koksne no mūsu mežiem joprojām lielā apjomā tiek vesta uz Lielbritāniju ar ziņu, ka no saudzīgi apsaimniekotiem mežiem nākusi. "Arābi" aptaujājuši turpat vai visas iesaitītās puses - sākot no premjerministra līdz pat vietējiem iedzīvotājiem, bet galvenie runātāji ir Guntis Brūmelis un Māris Strazds - visnotaļ cienījami vīri, kas, tā teikt, "mežā ir bijuši".

TV3 ziņās Kotoviča kungs (iz "Latvijas valsts mežiem") un Klausa kungs (no kokrūpniekiem) saka, ka meli tas viss esot un politisks pasūtījums... Jāatzīst, nav man pie rokas datu, lai visus "Pulp Fiction" minētos faktus varētu pārbaudīt, bet iespaids radās, ka muļķību nav ne par kapeiku vairāk kā vidējā žurnālista darbā. Nu nevar noliegt to, ka pie mums Latvijā kailcirtes ir lielā cieņā, lai gan ar ekoloģiski pamatotu saimniekošanu tam nav nekāda sakara. Nevar noliegt, ka pie mums mežs skaitās arī pliks lauks ar maziem kociņiem. Nevar noliegt, ka ne viens vien dabai vērtīgs meža stūris ir sahārvesterēts baļķos, ko britiem ar smalko FSC logo virsū pārdot. Un nevar noliegt arī to, ka "Latvijas valsts mežiem" FSC seritikāts ir apturēts...

Bet man visvairāk, skatoties divu dažādu televīziju (mūsējo un arābu) sižetus par vienu un to pašu tēmu, acīs krita tas, ka "Al Jazeera" bija runājuši ar visiem - gan ar LVM, gan ar kokrūpniekiem, gan ar amatpersonām, bet TV3 bija iztikuši ar diviem kungiem no saimnieciskā gala, un nebija pat papūlējušies "paņemt pie dziesmas" filmas galvenos runātājus - G. Brūmeli un M. Strazdu. Varēja tak prasīt lai nu taisnojas, kā ļauj arābiem par mūsu valsti smieties!